Pārlapojot «Zemgales Ziņas», varam uzzināt dažādus interesantus jaunumus. Piemēram, 4. aprīļa numurā uzzināju, ka pēc Lieldienām visi tiek aicināti uz vides sakopšanas talku. Padomju laikā komunistiskās sestdienas talkas vienmēr bija pieskaņotas Ļeņina dzimšanas dienai, arī pirmās republikas laikā sakopšanas darbus veica nevis pēc Lieldienām, bet pirms, lai uz svētkiem viss būtu tīrs. Kāpēc mēs tagad izvēlamies pēcsvētku talku, nav saprotams. Es tajā nevarētu piedalīties kaut vai principa dēļ.Minētajā laikraksta numurā uzzināju, ka lielākā daļa aptaujāto lasītāju trūkuma dēļ spiesti vairāk vai mazāk atteikties no cilvēkam vissvarīgākā – ārsta pakalpojumiem. Tajā pašā laikā avīze mums pavēsta, ka šajā absurda zemē ir arī izredzētie, kuri (ko tur nu runāt par tādu sīkumu kā ārsta pakalpojumi) burtiski peldas naudā. Viens no šādiem izredzētajiem, piemēram, Andris Bērziņš, kura pensija un algas vairāk nekā 20 reižu pārsniedz vidusmēra cilvēka rādītājus. Laikam jau viss ir normāli, jo šie cilvēki acīmredzot ir neparasti talantīgi. Kā citādi viņi varētu vienlaikus ieņemt neskaitāmus amatus, ja tos sekmīgi nepildītu un nedotu valstij nenovērtējamu ieguldījumu? Baumas par kaut kādām partiju rebēm vai čomu būšanu būs vien skauģu un nelabvēļu darbs. Lai kā tas arī nebūtu, bet, ja mums ir tik milzīgas pensijas, kāpēc gan tās nesamazināt, kā to prasa ES. Turklāt samazinājuma procentam jābūt īsti progresīvam… arī algai.Pensiju un arī algu amplitūda liecina vienīgi par bardaku, kāds šajā jomā valda mūsu atpalikušajā valstiņā. Un tās atpalicībā vainīgas tieši tās personas, kuras savu darbu novērtējušas tik augstu. Lai kā mēs tagad norobežojamies no sociālisma, nevar neatcerēties, ka padomju laikā gan pensiju, gan algu sistēma bija daudz pārdomātāka nekā tagad. Neatkarīgi no algas lieluma bija noteikti pensijas griesti, kurus pārsniegt varēja vienīgi personālās pensijas, kurām arī bija griesti. Tagad nekā tāda nav, un bieži vien lielās pensijas panāktas mahināciju rezultātā. Lai savējie varētu dzīvot kā nieres taukos, griestu nav arī darba samaksai, turklāt katrs mazais ķeizariņš savai valstiņai var noteikt, cik lielu nodokļu maksātāju naudu algām piesavināties. Tāpēc nav brīnums, ka pretēji pasaules praksei Latvijā valsts un pašvaldību sektorā ir lielākas algas nekā privātajā. Šāda nepamatota un amorāla darba samaksa un pensiju sistēma ir ceļš, kā varai pietuvinātiem cilvēkiem legāli iekļūt miljonāru klubā un daudz lielākai ļaužu daļai nonākt līdz ubagu tarbai. Aizdomāties liek arī tas, ka miljonāru klubs īsā laikā tik kupli sazēlis. Atļausimies nedaudz pasapņot un iedomāsimies, ka šis tūkstotis (jeb cik to miljonāru īsti ir) savas zemes patriotu, kam sāp tautas nabadzība un kas krīzes situācijā grib palīdzēt valstij (kuru viņi legāli un nelegāli apzaguši), katrs tai ziedotu pa kādam miljonam. Kas gan izskaitīt tad spētu to labumu, kādu viņi devuši savai valstij un tautai! Bet modīsimies no sapņa un atgriezīsimies kapitālistiskajā īstenībā, kurā nerakstīts likums ir neskatīties otra kabatā… vienalga, kā tā būtu piepildīta. Latvijas politiskā elite lieliski apguvusi mākslu izmantot kapitālisma negācijas savā labā, tik ar tā pozitīvo pušu izmantošanu ir tā, kā ir. Tādas, lūk, pārdomas mani pārņēma, lasot «Zemgales Ziņas». Ar cieņu –
