Bērnu skaitāmpantiņā gan bija runa par šāvienā cietušu zaķīti un darbība norisinājās mežā, bet aizviņdien atklājies, ka pēkšņa mednieka parādīšanās nav nekas neiespējams arī pilsētā, – ap pulksten trijiem naktī Putnu ielā no medību ieroča raidīta munīcija atņēmusi dzīvību kādam rotveileram un ievainojusi Vidusāzijas aitu suni.Kādēļ mednieks atradies «mastā» nakts vidū, ziņu nav, toties «medījums» parādījies, atzīsim, visai ierastā veidā – kārtējo reizi kāds dzīvnieku mīļotājs(a) nav turējis par vajadzīgu ievērot pašvaldības noteikumus par to, kā pastaigā laižami suņi pilsētā.«Viņš jau nekož, vēl nevienam neko nav nodarījis,» ir parastā atruna, kad pēc paša domām sirsnīgajam, bet patiesībā nevērīgajam saimniekam kāds uzdrošinājies aizrādīt. Diemžēl kaut kas līdzīgs tiek čukstēts arī tajās reizēs, kad ģimenes mīlulis smagi savainojis pat pašu ģimenes bērnu. Katrā ziņā kinologi un arī citi ilggadēji suņu dabas pazinēji apstiprinās, ka dzīvnieka iespējamo rīcību neprognozētas situācijas gadījumā simtprocentīgi nevar garantēt.Tomēr Putnu ielas notikums ar bisi diezin vai būs kvalificējams kā aizstāvēšanās robežu pārsniegšana uzbrukuma gadījumā. Pēc dažām pazīmēm tas drīzāk atgādina spontānu risinājumu sadzīviskām neērtībām, kādas rodas apkārtējiem, ja suņu saimnieki nerīkojas atbilstoši dzīvnieku turēšanas noteikumiem. Protams, neatļautu un neakceptējamu risinājumu. Protams, daudz pareizāk būtu sabiedrībai vienoties par kādu citu – humānu – veidu, kā saimniekiem nepārprotami likt saprast, ka nedalītajai dzīvnieka mīlestībai pretī liekama arī tikpat nedalīta atbildība. Protams, pirmām kārtām būtu ievērojama un Pašvaldības policijai kontrolējama jau pašreizējā kārtība. Bet, kamēr tā visa par maz…
