Dabas mācība pēc Selmas Lāgerlēvas un Žila Verna bērniem labāk attīsta domāšanu, teic māmiņa Evija Medne.
Glūdas pagasta Zemgales ciematā, kas atrodas Tērvetes upītes krastos un no kura tālu paveras skats uz apkārtējiem laukiem, dzīvo Medņu ģimene. Kaut mammai Evijai un tētim Mārtiņam vēl ir tikai 29 gadi, tajā aug četri bērni. Medņi dzīvo Evijas vectēva Pētera Sitiņa, kolhoza «Nākotne» mūrnieka, celtajā silikātķieģeļu mājā. Vectēvs pērn aizgāja aizsaulē, taču uz baltās sienas ar sarkaniem ķieģeļiem izmūrētais gadskaitlis «1981» liecina, ka savos spēka gados viņš centies nākamo paaudžu labā.
Mīlestība sākas ar deju
Kādā 2005. gada rudens dienā LLU Informācijas tehnoloģiju fakultātes 2. kursa students, puisis no Jūrmalas, Mārtiņš Mednis nolēma, ka brīvajā laikā ies dejot augstskolas deju kolektīvā «Skalbes». Sākumā domājis par karatē treniņiem, taču galu galā nosvērās uz tautas dejām. Toruden «Skalbēs» pieteicās dejot arī Glūdas pamatskolas un Spīdolas ģimnāzijas absolvente Evija Sitiņa, kas studēja Ekonomikas fakultātē. Kārtojot koncertam tautastērpus, abi saskatījās. Pēc gadu ilgas draudzēšanās 2006. gada 30. decembrī Jelgavas katoļu katedrālē Evija un Mārtiņš salaulājās. 2008. gadā Evija jau kopā ar pirmdzimto Jēkabu ieguva bakalaura grādu, sāka strādāt lauku partnerībā «Lielupe». Savukārt Mārtiņš izvēlējās akadēmisko karjeru, pērn ieguva doktora grādu un tagad ir vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtā, kur nodarbojas ar matemātisko modelēšanu.
Savu bērnu nedod citiem
Turpretī Evija pēc otrā dēla Krišjāņa piedzimšanas saprata, ka viņai jākļūst par «profesionālu mammu», jo strādāšanai kādā citā darbā nepaliek laika. «Vecāko dēlu Jēkabu mēs mēģinājām laist bērnudārzā. Bet tad atskārtu, ka tādā gadījumā es ar bērnu varu būt kopā tikai agri no rīta un pāris stundu pirms gulētiešanas vakarā. Būtībā sanāk, ka viņu audzina citi cilvēki. Labi, ja tiem ir stabilas, pozitīvas vērtības, bet mēdz būt visādi,» pamatojot lēmumu palikt ar bērniem mājās, saka māmiņa Evija. Ģimenei tas nozīmēja iztikt ar vienu algu. Taču, šur tur ierobežojot izdevumus, tas ir izdevies. «Pa ārzemēm mēs ceļojam tikai tad, kad Mārtiņam tas sakrīt ar darba komandējumu. Arī mobilais telefons man ir pats vienkāršākais – ar pogām,» pasmaida Evija. Aprīlī trijatā ar jaunāko dēlu Tomu, atpūšoties no ikdienas, Medņi ceļojusi uz Kauņu, kur Mārtiņam bija tikšanās ar lietuviešu kolēģiem. Tajā laikā Evijai ar bērnu ratiem centusies izgrozīties vecpilsētā, kas bijis diezgan sarežģīti. Nākamais ceļojums domāts uz universitātes pilsētu Tartu, kur atrodas populārais bērnu izglītojošais centrs AHHAA.
Skolotājas vietā mamma
Pirms četriem gadiem Medņi uzzinājuši par visai maz reklamētu iespēju bērniem skoloties mājās. Tad atklājies, ka gan Jelgavā, gan arī Ozolnieku novadā ir ģimenes, kur visbiežāk jau mammas, kurām ir sākumskolas vecuma un jaunāki bērni, savas atvases māca mājās. Reizi mēnesī par apgūto vielu gan jāsniedz atskaites, bet bērnam periodiski jākārto «gala eksāmeni». Septiņgadīgais Jēkabs uzsver, ka šopavasar viņam tāds pārbaudījums būs pirmo reizi. «Pārskatot 1. klasei domāto dabas mācības grāmatu, es tur neatradu neko tādu, kas rosinātu bērnu izzināt ko vairāk. Mēs ar Jēkabu par dabas likumiem mācāmies, lasot Žila Verna, Selmas Lāgerlēvas daiļdarbus, arī enciklopēdijas. Turklāt par dabu mācāmies ne tikai mājas pie galda, bet izejam arī pagalmā, dārzā,» stāsta Evija. Pēc šīm stundām Jēkabs ciema bibliotēkā izvēlējies grāmatas par vulkāniem, cunami. Arī mammai dzimšanas dienā viņš uzdāvinājis zīmējumu un izgrieztu figūru kompozīciju ar tālu vulkānu fonā.
Reiz, nākot no mūzikas nodarbībām, Evija kopā ar bērniem iegriezusies Ādolfa Alunāna muzejā. Puikas gidei daudz ko jautājuši, un viņa ekskursijas beigās piebildusi: «Kad jums skolā būs obligātais muzeja apmeklējums, jūs jau daudzko zināsiet.» «Tobrīd es nodomāju – cik labi, ka viņiem nav skola ar obligāto muzeja apmeklējumu un muzejā viņi var atnākt no brīvas gribas, kad ir noskaņojums to darīt,» saka Evija Medne.
Mātes dienas prieks
Zemgales ciema dienas centra interešu izglītības pulciņa vadītāja Mārīte Ziediņa spriež, ka Medņu ģimene ir tik mīļa un stipra, ka var atļauties dzīvot citādi nekā pārējie. Viņasprāt, Jēkabs, mājās mācoties, zina visu to, ko skolā apgūst 1. klasē, turklāt viņa spriedumos jūt skolas bērniem retāk sastopamu brīvdomību. Nodarbību vadītāja novērojusi, ka brāļi cits citam palīdz, iekļaujas kolektīvā. Krišjānis priecājas, ka, apkrāsojot ar guašu akmens oļus, izgatavojis Žurkas sievu un pašu Žurku, kam pielīmētas pakulu ūsas. Vidējais dēls piedzima pirms četriem gadiem tieši Mātes dienā. Evija piebilst, ka pēc dzimšanas vietas vienīgi Jēkabs ir dobelnieks, jaunākie bērni dzimuši turpat mājās Zemgales ciemā. «Slimnīca manī izraisa stresu, mājās ir mierīgāk,» stāsta četru bērnu māte. Viņai ir izdevies atrast arī savu vecmāti – Ivetu Bērziņu, kurai viņa var pilnīgi uzticēties.
Vai mājas dzīvē cilvēks neiesūno? Evija Medne pārliecināti saka – nē. Viņa aktīvi darbojas Glūdas pagasta dzīvē, Ģimeņu skolu apvienībā, kur apvienojušās ģimenes, kuru bērni mācās mājās. Evija studē pedagoģiju, kas nepieciešama bērnu skološanai. «Vēlmju līmenī man ir doma studēt arī vēsturi vai literatūrzinātni, ko pēc vidusskolas nevarēju atļauties un varbūt varētu pēc tam, kad bērni paaugsies,» pasmaida Evija. Viņa uzskata, ka valstij «profesionālajām» mammām, kas strādā mājās, vajadzētu darbu ar bērniem ieskaitīt darba stāžā. Pēc pašreiz noteiktās kārtības sievietei, kas strādājusi, «vien» audzinot savus bērnus, sociālās garantijas nav nekādas. No vīra, ģimenes apgādātāja, vecumdienās sieva var mantot tikai parādus, pensiju – nē. To Medņi atzīst par netaisnību. Pirms nolemt, par ko balsot vēlēšanās, viņi skatās, kā viens vai otrs politiskais spēks rīkojies kādā «atslēgas jautājumā». Sociālās garantijas mātēm ir viens no tiem. ◆
