1977. gada 13. oktobra rītā vēl pirms darba laika sākuma Jelgavā izpildkomitejas ēkā – turpat, kur tagad atrodas pilsētas dome, trešajā stāvā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) Jelgavas nodaļas priekšnieka Alekseja Kivko kabinetā atskanēja šāviens. Tikai pēc pulksten 9, kad nodaļas darbinieki jau bija ieradušies darbā, aizdomīgi klusā priekšnieka kabineta durvis atvēra viņa vietnieks Miervaldis Saša-Zaša, atklājās, ka pie rakstāmgalda esošais priekšnieks ir miris. Ārkārtas notikums, kuru izmeklēja PSRS Baltijas Kara apgabala prokuratūra, tika kvalificēts kā pašnāvība.
Vairāki avoti runā anonīmi
Veicot žurnālistisko izmeklēšanu, būtu svarīgi balstīties uz dokumentiem. Taču šajā gadījumā vienīgais autora rīcībā esošais «dokuments» ir akmens plāksne Baložu kapos, kurā iegravēts nelaiķa vārds, uzvārds, dzimšanas un miršanas datumi. Atvaļināts VDK virsnieks, tagad vairāk nekā astoņdesmit gadu vecs sirmgalvis, kas savulaik ar A.Kivko bija tuvākās attiecībās, spriež, ka nekādu izziņas dokumentu šajā ziņā Latvijā arī nav. Nelaiķa personas lieta, visticamāk, jau padomju laikā izvesta uz Krieviju. Līdzīgi ir ar ārkārtas notikuma izmeklēšanas materiāliem. Tādējādi iespējams pamatoties vienīgi uz liecībām, ko sniedz tie, kuri tuvāk pazina A.Kivko. 1977. gada Jelgavā tas bija satraucošs notikums, par ko runāja. Par to pilnīgi slepeni tika informēti VDK darbinieki visā PSRS. Tiesa, daudziem jelgavniekiem tas arī palika nezināms. Vairākas personas, kas piekrita sarunai par notikušo, līdzīgi kā minētais VDK pensionārs, lūdza neminēt viņu vārdus.
Dzimis un audzis latviešu ģimenē
A.Kivko dzimis 1933. gadā Krievijā, Sibīrijā, Tomskas apgabalā. Viņa māte bija latviete, kuras vecāki no Līvānu apkārtnes izceļoja uz Sibīriju 19. un 20. gadsimta mijā. Vēl pirms Otrā pasaules kara Aleksejs kļuva bārenis – zaudēja visus ģimenes locekļus. Tēvu nāvīgi ar nazi ievainoja kautiņā, kur viņš, būdams fiziski spēcīgs vīrs, gājis palīgā kādam cietušajam. Māte nomira no slimības, bet jaunākais brālis gāja bojā nelaimes gadījumā. Alekseju uzaudzināja neprecētā mātes māsa, strādīga un godīga katoliete. Staļiniskā terora laikā jau pēc Otrā pasaules kara, redzot, ka Krievijā tiek apspiesta ticības brīvība, Alekseja audžumāte kopā ar viņu pārcēlās uz dzīvi Latvijā, sākumā dzīvoja un strādāja ar slimniekiem leprozorijā pie Talsiem. Vēlāk viņa kalpoja par saimnieci pie katoļu garīdzniekiem. Aleksejs Talsos mācījās skolā. Kaut arī padomju laikā valdīja ateistiskas nostādnes, bērnībā un jaunībā viņam tika ieaudzināta godīga, kristīga morāle, tāds uzskats pastāv tuvinieku vidū.
Skolā mācījies labi. Pēc pamatskolas iestājies jūrskolā. Taču jau mācību sākumā gadījās, ka skolas kopmītnēs starp grupas biedriem pieķēris zagli un to piekāvis. Zaglis Alekseju nosūdzējis. Galu galā iznācis tā, ka no jūrskolas par huligānismu atskaitīts nevis tas, kurš bija vainīgs biedru apzagšanā, bet Aleksejs, kurš centās zagli pārmācīt. 1952. gada beigās vai 1953. gada sākumā A.Kivko iestājās dienestā Valsts drošības ministrijai pakļautajā iznīcinātāju vienībā, kas Kurzemē vajāja nacionālos partizānus. Iespējams, A.Kivko nācās piedalīties kaujās, un divas reizes viņš bijis ievainots.
Ap 1956. gadu A.Kivko nosūtīja mācīties VDK skolā Viļņā. Pēc tam viņš dienējis VDK nodaļās Alūksnē, Limbažos, Liepājā un visbeidzot Jelgavā, kur jau gatavojās iet pensijā, bija sarunājis darbu kolhozā «Nākotne».
«Nebrauciet gar Dobeli 2»
Ilggadējais Jelgavas rajona «Lauktehnikas» priekšnieks Jāzeps Kivlenieks A.Kivko atceras kā cilvēcīgu amatpersonu, kas izņēmuma kārtā atļāva viņa ģimenes ārzemju radiem apmeklēt dzimtas kapus Kurzemē. Jāpaskaidro, ka padomju laikā ārzemju tūristiem izbraukt no Rīgas, Jūrmalas un Siguldas bija aizliegts. «Kivko vien toreiz piesacīja, lai nebraucam gar Dobeli 2 jeb Gardeni, kur padomju laikā bāzējās tanku divīzija,» stāsta J.Kivlenieks. Viņš piebilst, ka A.Kivko palīdzējis nokārtot atļauju izbraukšanai ekskursijā uz Dienvidslāviju arī sievai Valentīnai, kuras tēvs Boļeslavs Savickis, būdams mežsargs, bija tiesāts par sadarbību ar nacionālajiem partizāniem. «Kivko teica, ka tajos laikos, kad mežos bija partizāni, mežsargs gribot negribot nevarēja būt no šīs cīņas pilnīgi malā,» stāsta J.Kivlenieks. Viņš pieļauj – A.Kivko kā VDK darbinieks zināja, ka viņa sievasmātes brālis Pēteris Peipiņš bija aktīvs nacionālais partizāns, kurš 1947. gadā krita kaujā. Par biedinājumu apkārtnes iedzīvotājiem viņa līķis vairākas dienas gulēja nomests pie Višķu baznīcas. Pēc Jelgavas rajona kompartijas pirmā sekretāra Mihaila Drozda rīkojuma J.Kivlenieks piedalījies arī A.Kivko bērēs. «Bija pieņemts, ka tādas amatpersonas jāpavada arī lielo uzņēmumu vadītājiem,» saka J.Kivlenieks.
«Medībās runā tikai par medībām»
Agrākais Jelgavas pilsētas izpildkomitejas priekšnieka pirmais vietnieks Elmārs Sakne atceras, ka ar VDK darbiniekiem, kuru darba kabineti atradās stāvu augstāk nekā viņējais, kontaktu tikpat kā nebija. «Satiekoties uz kāpnēm un ēdnīcā, mēs sveicinājāmies. Taču visas sarunas tādas nenozīmīgas,» saka E.Sakne un piebilst, ka, viņaprāt, VDK Jelgavas nodaļā varēja būt četri darbinieki. Par A.Kivko E.Sakne teic: «Vienmēr ģērbies uzvalciņā, vidēja auguma. Noslēgts un kluss. Viņu nekad neredzēja ēdnīcā.»
Par A.Kivko pašnāvības iemeslu tolaik baumojuši, ka tas bija saistīts ar nervu sabrukumu, atmin E.Sakne. Oficiālas informācijas, protams, nebija.
Par kāda cita avota viedokli, ka izpildkomitejas ēdnīcu A.Kivko nav apmeklējis tāpēc, ka nevēlējās pusdienot elitārā, vienkāršiem darbaļaudīm slēgtā vietā, kur tirgotas deficītas pārtikas preces, viņš pasmaida. «Izpildkomitejas ēdnīca gan nebija atvērta apmeklētājiem no ielas, taču tajā nebija nekā elitāra. Mēs pat dažkārt braucām uz «Lauktehnikas» ēdnīcu, kur pavāri gatavoja garšīgāk,» stāsta E.Sakne. Cits avots liecina, ka personīgo automašīnu «Žiguļi» A.Kivko tomēr nopircis ārpus vispārējās rindas. Jāpiebilst, ka padomju laikos, lai iegādātos auto, bija jāpierakstās pat vairāku gadu garā rindā. Izņēmuma kārtā ārpus rindas auto piešķīra dažādiem priekšniekiem un sabiedrībā pazīstamām personām, to vidū bija arī VDK darbinieki.
Toreizējais Jelgavas rajona partijas komitejas pirmais sekretārs Mihails Drozds A.Kivko atceras no kopējām medībām, kurās piedalījās toreizējā Jelgavas varas elite. «Kārtīgs mednieks, darbīgs, atsaucīgs. Netēloja priekšnieku. Ja vajadzēja, vilka un dīrāja,» saka M.Drozds. Viņš atturas spriest par to, ko A.Kivko juta dziļāk dvēselē: «Medībās jau runā par medībām.»
Seminārs trīs mēnešus pirms pensijas
Tuvinieki atceras, ka izmaiņas A.Kivko dvēseles stāvoklī notikušas tūlīt pēc komandējuma uz Ukrainu 1977. gada rudenī. Nav gan bijušo VDK darbinieku liecību, ka kolēģis būtu bijis komandēts uz Ukrainu. Pēc šā noslēpumainā brauciena, kas bijis nosaukts par semināru, A.Kivko juties ne savā ādā. Apmeklējis psihiatru, lietojis zāles, tomēr tas nav palīdzējis. «Kāds viņam varēja būt seminārs trīs mēnešus pirms došanās pensijā!» retoriski jautā viens no tuviniekiem. Cits savukārt atceras, ka A.Kivko sacījis, ka nenodzīvos līdz pensijai. Par traģisku nolemtību liecinājis arī tas, ka nelaiķis runājis, kā viņa personīgo auto apkopt ziemā, tātad jau pēc nāves.
Spriežot par iespējamā Ukrainas komandējuma nomācošajām sekām uz A.Kivko garastāvokli, viens no intervētajiem avotiem secina, ka, ļoti iespējams, VDK darbinieks Ukrainā neizpildīja viņam doto slepeno uzdevumu, tādēļ arī nogalināts.
Tādu varbūtību ar kategorisku izsaucienu «Kādas muļķības!» noliedz pensionētais VDK virsnieks. «Pēc Staļina laikiem VDK bijis stingri noliegts kādu nogalināt, kur nu vēl savu darbinieku,» saka pensionētais virsnieks. «Es gan nezinu, kāda kārtība bija GRU – galvenajā armijas izlūkdienestā. Taču VDK, ja kaut kur dzērumā vai kā tamlīdzīgi kāds kādu nogalināja, pa visu PSRS tūlīt tika izplatīts apkārt raksts, kur katrs VDK virsnieks parakstījās, ka viņš par šo ārkārtas notikumu ir lasījis,» stāsta vecais vīrs. Viņš A.Kivko pašnāvību skaidro ar iespējamām nepatikšanām, kas saistās ar to, ka VDK Jelgavas nodaļai bija paredzēta ārkārtas pārbaude, turklāt pārbaudītājs bijis visai piekasīgs darbinieks.
Savukārt A.Kivko, kā atceras šis kolēģis, bijis sirsnīgs, mazliet sentimentāls cilvēks. VDK veterāns pieļauj, ka padotie izmantoja priekšnieka labsirdību un dienesta lietas salaida grīstē. Par to, ka A.Kivko dienestā bija vairāk prasīgs pret sevi, nevis citiem, stāsta arī kāda cita liecība. Proti, pilsētas izpildkomitejas remonta laikā, kad ēkas fasāde bija aplikta ar sastatnēm un vismaz teorētiski VDK nodaļas telpās bija iespējams tikt iekšā pa logu, A.Kivko tur nakšņojis un sargājis slepenos dokumentus.
Pensionētais VDK virsnieks atceras, ka dienu pirms A.Kivko pašnāvības Rīgā, Latvijas PSR VDK galvenajā ēkā Stabu (tolaik Fridriha Engelsa) ielā jeb «Stūra mājā», notika sapulce. «Kivko ienāca manā kabinetā un palūdza atļauju uz sapulces laiku tur atstāt savu portfeli. Viņš sacīja, ka vēlas ar mani runāt. Taču man bija citas darīšanas un es kolēģa lūgumam nepievērsu pienācīgu uzmanību. Domāju, tas varētu būt kāds ikdienišķs dienesta jautājums, kuru iespējams atlikt,» smeldzīgi saka agrākais VDK virsnieks un piebilst, ka nākamajā dienā kolēģa pašnāvība viņu pārsteidza.
Viņš pieļauj, ka A.Kivko pašnāvības cēlonis varētu būt meklējams ārpus VDK dienesta lietām. Tomēr fakts, ka viņš to izdarīja savā darba kabinetā, vedina domāt, ka pašnāvības iemesls tomēr bija ar tām saistīts. Sakarā ar ārkārtas notikumu nomainīts virsnieks, kam uzdeva veikt VDK Jelgavas nodaļas dienesta pārbaudi. To tad veicis minētais VDK pensionārs. Raksturojot stāvokli dienesta dokumentos, viņš minēja padomju laika žargona vārdu «bardaks», ar ko saprot nepilnības un kļūdas, kas izdarītas bez ļauna nolūka.
