Vēsturiskā Svētes pils pirms 15 gadiem tika pārdota uzņēmējam ar vērienīgiem nākotnes plāniem, taču tie izčibējuši un ēka iet bojā.
Braucot cauri Svētei, ceļa vienā pusē slejas pa pusei izgāzusies dzelzsbetona siena. Bijusī armijas kara daļas kontroles un caurlaides ēka stāv tukša un pamesta, vārti plaši atvērti un neliedz ielūkoties teritorijā, kas padomju gados no parastajiem iedzīvotājiem tika turēta stingrā noslēpumā. Tagad tur vairs nav nekā, kas liecinātu par karaspēka daļas kādreizējo klātbūtni. Arī svarīgākā ēka – vairāk nekā divus gadsimtus vecā pils – atgādina savu mūžu nokalpojušu večiņu. Tā gan vairāk līdzinās tipiskai padomju laika celtnei, kaut vietām zem nodrupušā apmetuma jaušams kas dižciltīgs. Saglabājušies arī daži seno arhitektonisko formu fragmenti, piemēram, apaļās pagrabstāva logu ailas.Grandiozās ieceres izkūpējušasŠodien vecās pils iemītnieki ir kukaiņi un rāpuļi, varbūt tajā uzkavējies kāds spoks, bet no dzīvām dvēselēm – ne vēsts. Pagasta pārvaldnieks Edgars Grīnofs stāsta, ka padomju karaspēks, kas ēkā un tās apkārtnē saimniekojis teju 50 gadu, to pameta 1993. gada augustā, kopš tā laika pils ir neapdzīvota. Teritorija un ēkas pārgāja pašvaldības īpašumā, un pamazām sākās to izpārdošana. Kādu brīdi pat bijusi doma daļu pils telpu izmantot pagasta vajadzībām, taču šī iecere atmesta, jo tas prasītu lielu finansiālo ieguldījumu. «Apkārtējo interese par pili bija maza, atsaucās tikai viens cilvēks, kuram bija grandiozi plāni – uz 2006. gada pasaules čempionātu hokejā Latvijā viņš bija ieplānojis atvērt grandiozu viesnīcu, vēlāk arī atpūtas kompleksu. Saimnieks gribēja pat slēgt līgumus ar apkārtējiem iedzīvotājiem par zemes nomu, lai varētu rīkot izklaides aktivitātes. Taču ieceres tā arī palika nerealizētas, un kungs jau pāris gadu kā pazudis un palicis pagastam vairāk nekā 1000 latu parādā, nesamaksādams nekustamā īpašuma nodokli,» stāsta E.Grīnofs.Pils saimnieks Agnis Zars, kas slēdzis līgumu ar pagastu, telefonsarunā «Ziņām» apliecināja, ka ieceres par pils rekonstrukciju un atpūtas kompleksa izveidi sākumā tiešām bijušas lielas, taču vēlāk, izvērtējot apstākļus, uzņēmējs atzinis, ka projektā jāiegulda pārāk lielas investīcijas, kas tik drīz neatpelnīsies. A.Zars stāsta, ka pili pārdevis un jau divus gadus vairs neesot tās īpašnieks. Viņš gan nevarēja atcerēties ne pārpircēja uzvārdu, ne firmu, kam īpašums it kā pārdots. Pagasta pārvaldnieks šo «patiesību» noraida, sakot, ka līgums neesot lauzts un par tā saimnieku joprojām atzīstams A.Zars no Garciema. «Ar šo kungu jau ilgāku laiku mums nekādi neizdodas sazināties, un, ja parāds iekrāsies vēl lielāks, sniegsim prasību tiesā,» strikts ir E.Grīnofs.Pils ir pamatīgi nolaista, un atjaunošana nebūs viegla, tas prasīs vismaz četru miljonu latu ieguldījumu, rēķina pagasta pārvaldnieks. Par pārējām armijas daļas ēkām interese bijusi liela, daudzas iegādājušies vietējie zemnieki noliktavu, garāžu iekārtošanai. Viena ēka atjaunota par pagasta līdzekļiem, un tajā darbojas biedrība «Agape», kas pagastā palīdz organizēt kultūras aktivitātes, izstrādā projektus un plāno tuvākajā laikā atvērt keramikas darbnīcu, kur keramiķis varētu attīstīt savu biznesu un amatā apmācīt interesentus. No lielceļa nepamanāmā bērzu birzītē pāris kilometru attālumā no pils padomju gados bijusi paslēpta raķešu bāze. Armijai pametot Svēti, tās aiztransportētas, bet pazemes bunkuri appludināti un aizbērti. Par bāzes kādreizējo eksistenci liecina vien mūri zemes virspusē. Piegulošās teritorijas ir privatizētas, un saimnieki tās izmanto pēc saviem ieskatiem, piemēram, izrokot zivju dīķus. Atmiņas un cerībasSvētes pagasta Jēkabnieku bibliotēkas vadītāja Jautrīte Joze apkopojusi vēstures liecības par Svētes pili un bijušo padomju armijas teritoriju. «Par armijas saimniekošanas laikiem neko sliktu nevaru sacīt. Apkārtne bija tīra un sakopta, kolhoza laikos nekad netika atteikta zaldātu palīdzība. Likās, ka Svētē rit aktīva dzīve, šodien tās nedaudz pietrūkst,» atzīst J.Joze. Svētenieku Genādiju Prudānu sastopam vienatnē klīstam gar veco pili. Sirmais vīrs tā laika notikumus atceras vēl no puikas gadiem. «Man bija 14, kad te jau saimniekoja armija, zaldāti tīrīja un kārtoja kara zirgus. Mums, puikām, tas ļoti interesēja. Pēc tam teritoriju pārņēma padomju armija, ja nemaldos, te atradās sakarnieku pulks. Teritorijā bija savs veikals, kurā varēja dabūt tādus deficītus, ko parastajos veikalos nekad neredzējām, piemēram, kafiju, šokolādi, labas cigaretes. Vietējie, kam bija pazīšanās ar armijas vīriem, tika pie šiem labumiem. Agrāk te bija skaisti, viss sakopts, tīrs, tagad – aizaudzis, piemēslots, pamests…» galvu nogroza Genādijs.Svētē sastaptie jaunieši neko daudz par pili nezina, taču, ziņkāres mudināti, tajā pabijuši. «Kad mācījos pamatskolā, ar vienaudžiem gājām uz turieni tusēties, likās interesanti un noslēpumaini, bet tagad tur staigāt ir bīstami, jo var iebrukt griesti vai uzgāzties jumts. Būtu jauki, ja ēku atjaunotu un iekārtotu jaunatnes centru. Varētu organizēt nometnes, festivālus un izveidot tādu kā Latvijas jauniešu meku,» rosina svēteniece Marika Zariņa. Ja pašvaldība atgūtu pili, varētu mēģināt izstrādāt projektu un, piesaistot Eiropas fondu līdzekļus, tiešām pēc gadiem izveidot grandiozu jaunatnes centru, kāda Latvijā vēl nav, ideju attīsta J.Joze. UzziņaiSvētes hercoga pils aprakstos minēta kā viena no krāšņākajām Latvijā. Vēstures liecības vēsta, ka medību pili Svētē hercogam Ernstam Johanam Bīronam projektējis Bartolomeo Frančesko Rastrelli. 1773. – 1775. gadā pēc arhitekta Severina Jensena meta to pārbūvēja un paplašināja, sānu korpusos iekārtojot gleznu galeriju un ziemas dārzu. 1778. gadā Ernsta dēls hercogs Pēteris Bīrons tur svinējis saderināšanos ar Doroteju Medemu. 1875. gadā pili pārbūvēja un tajā iekārtoja kazarmas. Armijas vajadzībām muižu lietoja arī pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas un Otrā pasaules kara. Padomju laikā tur atradās PSRS armijas daļa, pili tā pamesta 1993. gada 31. augustā.
