Šoreiz pastaigai gribējās kaut ko ar reljefu. Zemgalē tādu vietu nav daudz, un tuvējā Tērvetē tiek staigāts bieži, tāpēc iecerēts pārgājiens Tukuma apkārtnē. Kā veikli saplānot tur maršrutu, īpaši gari nemeklējot informāciju? Galvā pārcilāju, kas labs atrodas šīs pilsētas apkaimē un kur novietot automašīnu, lai ērti nostaigātu apli un atkal atgrieztos pie transportlīdzekļa. Zinu, ka faktiski pie pašas pilsētas ir Durbes pils, savukārt skrējienos ne reizi vien pabūts Šlokenbekas muižā. Tātad skaidrs – šīs abas vietas var apvienot vienā pārgājiena maršrutā. Protams, saistībā ar taku skrējienu “Stirnubuks”, kas vairākkārt startējis no Šlokenbekas muižas, atmiņā ataust arī smagais kāpiens netālajā slēpošanas kalnā (pamērot attālumu, saprotu – ja man nav pilna diena brīva laika, visu aptvert neizdosies) un trases līkums gar mistiskiem nostātiem apvīto Draņķozolu. Jā, kāpēc gan ne? Tiesa, liela ticība, ka, lūkojoties vien “googlemaps”, to atrast varētu arī neizdoties (īpaši atceroties, kādos tik neceļos neesmu iekūlusies, uz to paļaujoties).
Starts Mālkalnā
Iemetu aci kartē un izdomāju, ka automašīnu varētu atstāt stāvlaukumā pie dzelzceļa stacijas Tukumā. Starp citu, ar turpat pāri ielai esošo autoostu mani saista bērnības atmiņas. Tukumā dzīvoja mana tante, pie kuras ģimenes devos ciemos, vecāku iesēdināta autobusā Jelgavā. No turienes arī viens no maniem slavenajiem agrās bērnības izteicieniem. Kad radi Tukumā jautāja, kāpēc mani neatveda ar auto, es viszinīgi esot atbildējusi: “Motors čupā, trešais cilindrs nešancē.” Lieki piebilst, ka šī frāze radu tikšanās reizēs tika citēta bieži, un man patiesi nebija skaidrs, kāpēc visiem ir tik smieklīgi.
Radi vairs Tukumā nedzīvo, un man arī plānā doties ne uz centra pusi. Tuvojoties Tukumam, spontāni izlemju transportlīdzekli atstāt Mālkalna stāvvietā, jo tad maršruts mazāk vedīs pa pilsētas ielām, un man vienmēr labāk patīk pastaiga pa nomaļākām vietām.Mālkalna nosaukums radies no tā, ka pamatnes augsne tam ir mālaina. No kalna agrāk pavērās skats uz pilsētas ezeru un panorāmu. Līdz Pirmajam pasaules karam Mālkalnā atradās Durbes muižai piederīgās Alīnes pusmuižas lauki. Tagad kalns apbūvēts un pievienots pilsētai.
Mālkalna virsotnē atrodas mākslinieces Artas Dumpes veidotais piemineklis, kas uzstādīts 1975. gadā. Lai arī tā nosaukums ir “Piemineklis Tukuma atbrīvotājiem” un tas veltīts padomju armijas karavīriem, jau veidošanas laikā autorei bijusi arī pieminekļa būtības otrā versija: tas veidots kā latviešu spēka simbols ozols, kura vidū atrodas māte un satur abās malās dēlus, kas karojuši pretējās frontes pusēs.
Vismaz man šis piemineklis jau no bērnības asociējas ar Tukumu. Tieši to ieraugot pa autobusa logu, zināju – nu jau esam klāt. Šoreiz gan nedodos pilsētas virzienā, bet uz otru pusi, kur vīd norāde, ka līdz Durbes pilij ejami nepilni divi kilometri.
Lauvu apsargāta
Vēstures fakti liecina, ka Durbes pils ir vienīgā no agrākajām Latvijas muižu kungu mājām, kur pilnībā rekonstruēts 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vēsturiskais interjers un radīts priekšstats par vācbaltu kultūru. Tā uzskatāma par vienu no Kurzemes klasicisma arhitektūras pērlēm, ko ietver ainavu parks.
Manās iecerēs laika trūkuma dēļ pili nav paredzēts apmeklēt, bet izlasu, ka tās pirmajā stāvā rekonstruēts vēsturiskais interjers – rakstāmistaba, bibliotēka, lielā zāle, apaļā zāle, kungu salons, dāmu buduārs, guļamistaba, bērnistaba, ģērbtuve, vannas istaba un pils virtuve. Mākslas priekšmeti ne tikai rada zināmu priekšstatu par Latvijas muižu kultūru, bet arī sniedz ieskatu nozīmīgās Eiropas mākslas parādībās. Otrajā stāvā skatāmas kultūrvēsturiski pētnieciskas izstādes par aktuālām un maz pētītām vēstures un mākslas vēstures tēmām, tostarp par dzejnieku Raini un viņa saistību ar Durbes pili.
Baronu laukos
Uztaisu bildi ar pili un to sargājošajām lauvām un dodos Šlokenbekas muižas virzienā. Te nu izjūtu augusta karsto dienu trūkumus – dienas vidū uz platā grantētā ceļa jūtos kā uz pannas un nemaz arī neesmu vairs sajūsmā par savu ideju, ka pastaigai jāizvēlas maršruts ar jūtamu reljefiņu.
Tuvojoties Šlokenbekas muižai, pie sevis nosmeju, kad ieraugu kādu māju nosaukuma zīmi – Baroni. Jā, kā gan vēl citādi varētu saukt mājas starp muižu un pili.
Šlokenbeka kā Livonijas ordeņa vasaļa muiža minēta jau pirms 1442. gada. Par nocietinātās muižas sākumu var uzskatīt laiku pēc 1484. gada, kad cīņā starp Rīgas un Livonijas ordeņa karaspēkiem rīdzinieki nodedzināja Tukumu. Tukuma pils komandants uzbūvēja muižu ar nocietinājumu, kurā ietilpa arī kungu dzīvojamā ēka. Vairāk nekā 400 gadu muižā saimniekojušas astoņas vācu baronu dzimtas.
Draņķozola vadātājs
Nu ko – tālāk jādodas uz Draņķozolu, bet par šo sākotnējo domu vairs īsti priecīga neesmu, jo pēcpusdienā kļūst arvien spiedīgi karstāks un pamazām arvien vairāk rodas ceļa kāpuma metru. Tāpat nav īsti pārliecības, ka ozolu pašas spēkiem patiešām izdosies atrast. Ejot pārcilāju prātā, kāda bija apkārtne, kad šim kokam tuvojos “Stirnubuka” skrējiena laikā, taču jāatzīst, ka īsti neatceros. Pa meža ceļu pienāku tuvāk vietai, kur karte rāda, ka ozols atrodas kaut kur šeit pa kreisi mežā. Jau pagūstu pavisam sabēdāties, ka neizdosies to ieraudzīt, jo šajā vietā nav nevienas acīmredzamas takas, kas vestu mežā. Pāris metru tālāk gan pamanu tādu kā knapi nojaušamu celiņu mežā pāri ceļmalas valnim. Nolemju mēģināt un mierinu sevi – ja neizdosies atrast ozolu, vienkārši pa šo pašu ceļu došos atpakaļ. Brīdi virzos pa knapi manāmu taku, un tiešām – lūk, tas ir visā savā izbijušajā godībā. Diemžēl pirms dažiem gadiem Draņķozols iznīcināts – no mītiskā koka pāri palicis augsts celms, un pats guļ tam blakus.
Labi gan, ka pirms tam neesmu īpaši mēģinājusi atrast informāciju par šo koku. Jau pēc tam internetā uzeju Ralfa Kokina aprakstu par šīs puses vilkaču nostāstiem, kas vēsta – Tukuma pusē netālu no Engures šosejas skaistajos, paugurainajos Raudas mežos dīvaina purva vidū ir uzkalns. Uz tā atrodas jau miris, daudzus gadsimtus vecs, ļoti resns ozols ar tumšu dobumu apmēram trīs metrus virs zemes; tas savus milzīgos, aplūzušos, sūnām un ķērpjiem apaugušos zarus spokaini pacēlis pret debesīm kā stiegrainas rokas. Ozols atrodams, ejot pa teikām apvītā Melnezera (ļoti dziļš meža ezers ar vairākiem dibeniem) stāvajiem kalniem apmēram pusotru kilometru uz ziemeļiem.
Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni klīst vismaz kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīsreiz vairāk spoku stāstu. Bet visvairāk tiek pieminēts vadātājs: neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola, piedzīvojot bailes un izmisumu.
Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Nav skaidrs, kāpēc izvēlēts tieši šis ozols, kas atrodas tik tālu no apdzīvotām vietām – dziļi mežā purva vidū. Varbūt ir bijusi kāda cita zināšana par šo vietu? Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas.
Būtu es to salasījusies pirms pastaigas, ļoti iespējams, nebūtu brīvuprāt izlēmusi ceļu aiz ozola turpināt dziļāk mežā pa šauru taciņu, īsti pēc kartes nesaprotot, vai tā tiešām lokveidā izvedīs Tukuma virzienā. Nebīstoties, ka man piemetīsies sēņotāju vadātājs, takas malās aiz Draņķozola iemanos arī salasīt mērces tiesu gaileņu, kas šeit citus sēņotājus nav redzējušas un izaugušas visai leknas.
Atgriežoties pa meža takām gar mazdārziņiem pilsētā, neviļus iemaldos Tukuma autotrasē (“googlemaps” mīl ar mani izspēlēt dažādus jokus). Nopriecājos, ka vien izmīcos pa krietniem dubļiem un trasē pašlaik nenotiek sacensības, kuru laikā es tur censtos iziet savus “taisnākos” ceļus.
Tukumā pirmā lieta, ko īstenoju – degvielas uzpildes stacijā iegādājos ūdeni, jo 30 grādu karstumā aptuveni 20 kilometru pastaiga ir zināms pārbaudījums. Un labi, ka to nopērku, jo biju jau piemirsusi – lai nonāktu pie mašīnas, tagad gan izbaudīšu kāpienu Mālkalnā. Dzerot atdzesētu ūdeni, lēnu garu arī tas ir pieveicami.
