Daugavpils šogad atzīmē 740 gadu jubileju un gaida ciemos.
Otra lielākā Latvijas pilsēta Daugavpils pasaulei devusi tādas izcilības kā Marku Rotko, tango karali Oskaru Stroku un aktieri, režisoru, kā arī politisku darbinieku Solomonu Mihoelsu. Daugavpils ir Latgales Plānošanas reģiona lielākā pilsēta, rūpniecības, izglītības centrs, kā arī nozīmīgs kultūras, sporta un atpūtas centrs. Daugavpils ekonomikas pamats ir rūpniecība, galvenokārt metālizstrādājumu ražošana, dzelzceļa lokomotīvju un ritošā sastāva remonts, kā arī pārtikas un dzērienu ražošana. Pilsētā ir savs teātris, Baznīcu kalns, kur līdzās pastāv četru konfesiju dievnami, tās simbols – kaija. Ko vēl Daugavpilī vērts apskatīt?
Cietoksnis rosina
pilsētas izaugsmi
Daugavpilī ir vieta, kur kopā savijas 19. gadsimta vēsturiskā elpa un padomju laika mantojums. Tas ir Daugavpils cietoksnis, kurš kļuvis par pilsētu pilsētā ar desmit platām ielām, 80 ēkām, skvēriem un laukumiem. Cietokšņa teritorija abos Daugavas krastos aizņem vairāk nekā divus kvadrātkilometrus. Šeit reģistrēti 1200 iedzīvotāju, kas mīt 18 namos.
Lai aizsargātu Krievijas impērijas rietumu robežu, tika nolemts būvēt Daugavpils cietoksni. Tā būvniecība ilga teju 70 gadu (1810–1878) un rosināja strauju pilsētas izaugsmi. Uz 3000 iedzīvotāju pilsētu tika atsūtīti desmit tūkstoši karavīru. Pilsēta tika strauji pārbūvēta, tapa dambis, kurš to joprojām pasargā no teju vai ikgadējiem plūdiem. Tāpat izbūvēts kā ceļš, tā dzelzceļš, kas savienoja Pēterburgu ar Varšavu. Vēlāk dzelzceļa līnijai klāt nāca atzars uz Rīgu.
Šis ir pēdējais uzbūvētais bastiona cietoksnis, iespējams, pat pasaulē, norāda Daugavpils cietokšņa Kultūras un informācijas centra pārstāvis Māris Grunskis. Laikā, kad tas tika uzcelts, tas jau bija novecojis – citur pasaulē bastiona cietokšņus sāka nomainīt fordu cietokšņi.
Daugavpils cietoksni savulaik apmeklējuši četri Krievijas imperatori: Aleksandrs I nakšņojis komandanta mājā, Nikolajs I atpūties ceļojuma laikā, tāpat tajā viesojušies Aleksandrs II un Aleksandrs III.
Cietokšņa teritorijā atrodas 35 kultūras pieminekļi. Nule kā sadarbībā ar Lietuvu un Baltkrieviju restaurēta 1. krasta lunete un vēsturiskā sargu ēka, kurā turpmāk uzturēsies gidi.
Cietokšņa restaurācijā ieguldīti aptuveni 30 miljoni eiro, ietverot arī ielu rekonstrukciju, komunikāciju nomaiņu un apgaismojuma izveidi.
Marks Rotko – abstraktā
ekspresionisma pamatlicējs
Šogad aprit divi gadi, kopš Daugavpils cietokšņa artilērijas arsenāla ēkā atvērts Marka Rotko mākslas centrs, kas ir daudzfunkcionāls laikmetīgās mākslas komplekss, kultūras un izglītības centrs. Šī ir vienīgā vieta Austrumeiropā, kur iespējams iepazīties ar visā pasaulē pazīstamā Daugavpilī dzimušā mākslinieka un abstraktā ekspresionisma pamatlicēja M.Rotko oriģināldarbiem.
Markus Rotkovičs (1903–1970) bija jaunākais bērns farmaceita Jēkaba Rotkoviča četru bērnu ģimenē. Māte Anna Goldina nākusi no Pēterburgas. Ar vecāko māsu Sofiju Marku šķīra 14 gadu, ģimenē auga arī brāļi Moisejs un Alberts. Tā kā Rotko tēvs bija ebrejs, vairīdamies no iespējamām represijām, viņš emigrēja uz Portlandu ASV pie brāļa, stāsta centra gids Ivars Magazeinis. Desmit gadu vecumā turp pārcēlās arī Markus. Studējis Jeila Universitātē, mācījies arī aktiermeistarību. Pievērsdamies glezniecībai, viņš sev izvēlējās pseidonīmu Marks Rotko, ko pieņēma kā vārdu līdz ar ASV pilsonības iegūšanu.
Mākslas centrā apskatāmi vairāki M.Rotko mākslas darbi, ko sarūpējuši dēls Kristofers un meita Keita. Darbu vidū ir «Māte un bērns», kas ir viens no mākslinieka agrīnā perioda darbiem. Tajā M.Rotko pievērsies figurālajai mākslai, attēlojot cilvēkus jau nedaudz kubiskās formās un caur neparastāku krāsu spektru, atklāj centra speciāliste Tatjana Kolota.
No mītiem un traģēdijām, kam pievērsies četrdesmitajos gados, M.Rotko nonācis pie krāsu laukumu glezniecības. Sevišķs prieks centram ir par darbu «Oranžais un šokolādes», kurš māksliniekam bijis vistuvākais. Par to liecina fakts, ka vienīgais no aptuveni 800 uz audekla un vairāk nekā 1000 uz papīra gleznotajiem darbiem atradies mākslinieka guļamistabā. T.Kolota norāda, ka gleznā saskatāms, cik M.Rotko darbu vienkāršība ir sarežģīta, daudzveidīga un meditatīva.
Mākslas centra kolekcijā ir arī 41 viņa gleznu reprodukcija, citu autoru gleznas, grafikas, kā arī keramikas un tekstilmākslas darbi. Centrs lepojas ar novadnieka Pētera Martinsona keramikas izstrādājumiem. Tāpat šeit ierīkota Klusuma istaba un bibliotēka.
Rotko centrs ir viens no populārākajiem Daugavpils tūrisma objektiem – pērn to apmeklējuši 115 960 cilvēku, tai skaitā ārzemju tūristi.
Skrošu rūpnīca
darbojas joprojām
Viens no Daugavpils lepnumiem ir Skrošu rūpnīca, kura darbību sāka 1886. gadā un strādā joprojām. Rūpnīcā top gan munīcija, gan makšķerēšanas piederumi, un tā ir vienīgā tūristiem atvērtā munīcijas ražotne Baltijā.
Saistošākā rūpnīcas daļa ir vēsturiskais skrošu liešanas tornis, kurš stiepjas 30 metru augstumā un ietiecas 19 metru dziļi zemē. Gids Pāvels Kazakevičs stāsta, ka pāris reižu gadā rūpnīca joprojām darbojas. No 30 metru augstuma caur sietu tiek liets izkausēts svins, kas krītot fizikas likumu iespaidā iegūst apaļu formu. Skrotis tiek lietas pavasarī vai rudenī, kad gaiss ir aukstāks. Jo augstāka gaisa temperatūra, jo mazāka izmēra skrotis iespējams ražot.
Tornis ar nolūku celts desmit metru augstā kalnā. Kad skrotis pēc gandrīz 50 metru kritiena iegulst īpašā maisījumā no ziepēm, petrolejas un ūdens, tām viegli piekļūt.
Šodien Skrošu rūpnīcā tiek ražotas deviņu veidu lodes gludstobra ieročiem, kā arī tiek izgatavotas lodes pneimatiskajiem ieročiem, renkuļi un skrotis. Liels vairums produkcijas tiek eksportēts uz Vāciju. Daugavpilī ražotā munīcija ir populāra kā Latvijas, tā kaimiņvalstu (Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas un citu) mednieku vidū. Uzņēmuma speciālisti ir izstrādājuši unikālu lodes stabilizatoru, kas nodrošina vienmērīgu spiediena kāpumu un uzlabo lodes ātrumu. Jaunums ir arī lode ar polimēra pārklājumu stobra aplikumu novēršanai. Rūpnīca ražo arī svina plombas un makšķerēšanas piederumus.
Kā norāda Pāvels, pasaulē šādu torņu ir daudz, taču liela daļa no tiem atrodas mežos vai klintīs, kur kādreiz bijušas svina raktuves. Daudzi torņi ir aizbērti vai arī tajos izveidots skatu laukums. Tā kā šis tornis atrodas pašā pilsētas centrā un ir augstākais punkts pilsētā, ar laiku skatu laukums torņa virsotnē varētu tikt izveidots arī Daugavpilī.
Rūpnīcā izveidots arī muzejs, kurš darbojas trešo gadu. Katram ir iespēja iepazīt skrošu ražošanu, uzkāpt tornī, lai pavērtos uz Daugavpils panorāmu, kā arī ekskursijas izskaņā pašam izšaut ar turpat ražotu munīciju.
Perspektīva pētniecības
joma – akvakultūra
«Sagatavot jauno darbaspēku, veikt zinātniskos pētījumus, kuri īpaši dabaszinātnēs ir balstīti uz to, lai veicinātu ekonomiku, un zinātniskā komunikācija, uz ko mēs arī cītīgi ejam, lai parādītu sabiedrībai, ka zinātne nav nekas briesmīgs, tas ir interesanti, aizraujoši un ar to mūsdienās var pelnīt naudu,» par aktuālo stāsta Daugavpils Universitātes (DU) Dabaszinātņu un matemātikas fakultātes dabaszinātņu laborants Ainārs Pankjāns.
Viena no fakultātes pētījumu sfērām ir augu ģenētika, cenšoties palielināt augu biomasu, lai no tiem varētu gūt lielāku ekonomisku labumu. A.Pankjāns un viņa kolēģis Jānis Strautiņš stāsta, ka šādi pētījumi ir noderīgi lauksaimniecībā, lai zemnieki no hektāra iegūtu iespējami augstu ražu.
Nozīmīgs pētniecības virziens ir arī invazīvās sugas. Runājot par Latvijai neraksturīgām, A.Pankjāns stāsta, ka tās var nodarīt ļaunumu kā valsts ekonomikai, tā cilvēku veselībai. Piemēram, Latvijā ir ienācis Spānijas kailgliemezis, kas līdz šim bija konstatēts Vācijā. Septiņus līdz četrpadsmit centimetrus garais kaitēklis var radīt bīstamus postījumus lauksaimniecībā. Savukārt no Polijas atceļojušais lapseņveida zirneklis var kaitēt cilvēkam pašam.
Sevišķi pētnieki pievērsušies akvakultūrai un tādai invazīvajai zivju sugai kā rotani. Tie ir bīstami Latvijas ūdeņiem, jo labprāt uz asā zoba liek zivju ikrus un tikko izšķīlušos mazuļus. Rotani ir dzīvelīgi un ēdelīgi, svarā var sasniegt pat kilogramu.
DU arī lepojas ar nesen renovēto studiju un pētniecību centru «Ilgas». Tas kļuvis par vienu no modernākajām studiju bāzēm Austrumeiropā, topošie biologi tajā iziet lauku praksi. Savukārt ar «Zaļo laboratoriju» un stāstiem par dabas pētniecību tiek braukts pie interesentiem visā Latvijā. ◆
Tagadējā Raiņa Daugavpils
6. vidusskolā savulaik mācījies pats dzejnieks. Tolaik tā bija prestižā zēnu Grīvas vācu skola. Līdz pat 1953. gadam Grīva bija atsevišķa pilsēta, kas atradās Daugavas kreisajā krastā un ietilpa Ilūkstes apriņķī, un vēl šodien vietējie saka, ka viņi ir zemgalieši. Latviešu valodas un literatūras skolotājas Ivetas Vasitovas vadībā tiek piedāvāta iespēja uz brīdi nokļūt gadsimtu senā pagātnē, kad vēl nebija lodīšu pildspalvu un rakstāmrīks bija jāmērc tintnīcā. Izrādās, arī šodien tā sauktajā vecajā drukā sarakstītā Vecā Stendera «Bildu ābice» ir saprotama un arī augus mūsdienu cilvēks pazīst. Savukārt par nepaklausību var dabūt ar žagariem, bet par trim aizrādījumiem atlikušo stundu pavadīt stūrī uz zirņiem.
Otra lielākā Latvijas pilsēta iedzīvotāju ziņā – 2015. gada 1. janvārī to bija 96 792, no kuriem apmēra puse krievi (49 269), mazāk nekā piektā daļa latvieši (17 575), trešā lielākā nacionalitāte ir poļi (13 667). Daugavpilī dzīvo arī baltkrievi, ukraiņi un citu tautību pārstāvji.
Vēstures avotos pilsēta pirmo reizi minēta 1275. gadā, kad Livonijas ordenis latgaļu koka pils vietā sāka celt mūra pili Dinaburgu.
Pilsētas tiesības poļu karalis Stefans Batorijs Daugavpilij piešķīra 1582. gadā.
Daudzkārt mainījies pilsētas nosaukums – tā bijusi Dinaburga (1275–1656; 1667–1893), Borisogļebska (1656–1667), Dvinska (1893–1920), bet kopš 1920. gada tai ir pašreizējais nosaukums.
