Mūsu pilsētu Jelgavu dēvējam par Latvijas literātu galvaspilsētu, jo ar to saistīti tik daudzi zināmi un arī mazāk dzirdēti rakstošo ļaužu vārdi. Prieks, ka par šo faktu varam runāt ne tikai pagātnes formā, rakstniecības, īpaši dzejas, dzīve ir gana rosīga arī mūsdienās, par ko liecina aktīvā dzejnieku klubiņa darbība, daudzie Dzejas dienu pasākumi, galu galā – arī uz viļņa esošais Jānis Joņevs ir mūsējais. Jelgavnieki mīl dzejniekus, un, cerams, arī dzejnieki mīl jelgavniekus.
kāds mans dzejas skolotājs reiz teicarakstot dzeju vajag radīt konceptues tādu radījuvisu dienu iedomājoska es esmu rūķissevišķi man palīdzējarudie mati un neskūtā bārdatagad uz pasauli es skatos no apakšas un uz cilvēkiem arī un man patīkredzēt visus tos milžus kas man staigā apkārtun kopš tā laika maninemaz neievērojo ir aizņemti ar tāmsavām milžu lietāmgar kurām mums tādāmsīkaliņām nav nekādas daļasvakaros tramvajā viņi gan jocīgi skatījāskad centos palīst zem tramvaja sēdekļiemun nez kāpēc viņiem nepatika atbildeun balsis kļuva rāmas un nomierinošaskad paziņoju tiemka es esmurūķis
Tādu – dauzīgu, aktīvu un rāmjos neieliekamu – es iepazinu dzejnieku, nu jau kādu laiku jelgavnieku, Daini Deigeli. Cilvēks, kuram nav vienalga, kas notiek. Cilvēks, kuram rūp citi cilvēki. Cilvēks, kurš tieši un šokējoši atklāti var paust savas emocijas. Dzejnieks, kura dzeja sit pa pieri, baksta starp ribām, kutina un liek izbrīnā vai dažreiz šokā ieplest acis…Dzejnieks, kura dzeja nevienu neatstāj vienaldzīgu. Dzejnieks, kura dzeja iesēžas kaut kur pakausī un ik pa brīdim par sevi atgādina, pakņudinot, pabubinot, liekot noripināt kādu asaru vai skaļi iesmieties pārpildītā vilcienā. Pavisam nesen, decembrī, iznāca Daiņa Deigeļa jaunais dzejoļu krājums “Pilsētā mirstošas saules ēnā”. Šo nelielā izmēra grāmatiņu tā vien gribas nēsāt somiņā blakus tādām svarīgām lietām kā naudas maks, telefons un lūpu krāsa, lai ik pa brīdim izvilktu, palasītu, padomātu, atrastu jau nez kuru dziļo jēgu Elizabetes Lauras Punkas ilustrācijās, kas ideāli papildina Daiņa dzejoļus. Tā nav grāmata apputēšanai grāmatu plauktos, tā grib dzīvot pati savu dzīvi, ik pa brīdim papildinot manējo. Dzejoļus nevar izlasīt vienā elpas vilcienā, tie jābauda tāpat kā “Chateau Mouton Rothschild 1945” – pa malciņam. Un kad tad vēl, ja ne brīdi pēc grāmatas iznākšanas aicināt dzejnieku uz sarunu?
– Kā aktīva sociālo tīklu lietotāja nevaru nepamanīt tavu aktīvo darbošanos vietnē “Facebook”. Gan interese par apkārt notiekošo, gan iesaistīšanās procesos, gan dzejoļi, kuri, šķiet, dažreiz atspoguļo tieši manu un, gribas domāt, arī daudzu citu līdzcilvēku omu un uzskatus, nereti liek smieties un ieraudzīt lietas no cita leņķa. Tevi tagad var dēvēt par jelgavnieku, un tev ir iznācis jauns dzejoļu krājums. Tāpēc arī vēlējos aicināt uz sarunu par tevi, Jelgavu un dzeju. Zini, ar taviem dzejoļiem ir dīvaini. Kādreiz, kad es mācījos skolā, mums bija tādas atmiņu klades, kuras ceļoja no rokas rokā un kurās tika ierakstīti mīļākie dzejoļi un arī kaut kas uzzīmēts. Daiņa Deigeļa vēl nav skolu programmās, bet man labpatīk skolēnus iepazīstināt arī ar jaunāko latviešu dzeju, ar tādu dzeju, kura, manuprāt, varētu viņus saistīt. Un tad notiek tā – skolēni lasa Daiņa dzejoļus, pārlasa, parāda cits citam, noraksta pa dzejolim vai rindai, pārfotografē un aizsūta draugam vai draudzenei. Tas man atgādina procesus ar atmiņu kladi. Un krājums “Dievs beidz” bija tas, kuru man regulāri kāds nočiepa vai stundā, zem galda pabāzis, lasīja laikā, kad citi lasīja Aspaziju. Gan jau tavas dzejas fenomenu nākamās paaudzes noskaidros. Bet kādas bija tavas pusaudžu gadu attiecības ar mācību priekšmetu – literatūra?
Paldies, ir labi zināt, ka tevi tomēr lasa, nevis tikai nopērk pieklājības pēc. Manas attiecības ar literatūru bija lieliskas, man bija paveicies, ka gan pamatskolā, gan vēlāk vidusskolā bija lieliski literatūras skolotāji, kas prata aizraut ar šo priekšmetu. Lasīju visu, ko vien varēja izlasīt, tomēr jāatzīst, ka tajā laikā dzeja nebija tas, kas visvairāk aizrāva, pamatā lasīju piedzīvojumu un vēsturiskos romānus. Žils Verns, Ēriks Marija Remarks, Aleksandrs Grīns – tie bija mani autori. Tomēr pamazām, pamazām dzeja ielauzās manā literatūras telpā ar Ojāru Vācieti, Māri Čaklo un, protams, mūžam nemirstošo Eduardu Veidenbaumu priekšgalā.
– Tagadējie pusaudži ir tādi spuraini, ar savu viedokli, neatkarīgi. Kāds biji tu? Un ko vēlētos pateikt, piemēram, četrpadsmitgadīgajam Dainim?
Es vienmēr esmu bijis sava ceļa gājējs. Tas ir ļoti smagi, bet interesanti. Gan fiziskā, gan pārnestā nozīmē ne vienreiz vien uzacs un lūpa bijusi pārsista. Četrpadsmitgadīgajam Dainim novēlētu atcerēties, ka dzejoļus šajā vecumā meitenēm nav jēgas dāvināt, tik un tā jau nesapratīs.
– Lasot tavus dzejoļus, rodas iespaids, ka bērnībā neesi bijis paipuisītis. Strādāji nedarbus vai biji rātns un paklausīgs? Padalies, ja nav noslēpums, ar kādiem bērnības nedarbiem!
Diez ko rātns nebiju. Tie bija deviņdesmito nogales gadi, klaiņojām caurām naktīm apkārt, diezgan agri aizrāvāmies ar visādām kaitīgām nodarbēm. Nebija mammai ar mani viegli, biju jaunākais ģimenē un visbrīvdomīgākais. Tagad daudz ko būtu darījis citādāk, bet, no otras puses, vismaz ir ko atcerēties. Tas bija dīvains un traks laiks. Tantēm piena rampas gāzām pagastā, daudzi teica, ka no šitā jau nekas cits kā kriminālists neiznāks.
– Satori.lv lasu šādu teikumu: “Dainis Deigelis pašlaik ir jelgavnieks ar saknēm Alūksnes novada Ilzenē.” Pastāsti nedaudz par Ilzeni, pieņemu, ka daudzi neko par šādu punktu Latvijas kartē nemaz nezina.
Ilzene ir ļoti interesanta vieta, pagastā sastopamas gan Dienvidigaunijas līvu, gan latviešu pēdas, kas radījušas ilzēniešus par diezgan stūrgalvīgiem, nelokāmiem ļaudīm, kuri pamatā paļaujas paši uz sevi. Par Ilzeni un ilzēniešiem ir saglabājušās vairākas teikas. Skumji, ka pēc deviņdesmito prihvatizācijas iet bojā Ilzenes muižas ēka un ir izpostīts parks, jo nav sakārtotas īpašumtiesības. Jau kādu laiku reti kad sanāk aizbraukt, tomēr Ilzenei kā bērnības zemei vienmēr būs manī īpaša vieta
– Kāpēc pārcēlies uz Jelgavu?
Mīlestība. Mana sieva jau dzīvoja Jelgavā, nācās piemēroties un pārcelties no vienmēr steidzīgās Rīgas. Atzīšos, tas nebija viegli, bet, tā kā iemīlēju savu sievu, esmu iemīlējis šo pilsētu ar visai neparastu likteni, nebūt ne vieglu, bet ļoti interesantu.
– Pēc komentāra pie fotogrāfijas “Facebook” zinu, ka dzīvo Jelgavas centrā, vietā ar senu vēsturi, kur kādreiz bijusi muižnieku jaunavu jeb Katrīnas patversme. Vai dižciltīgās jaunkundzes kādās vientuļās nakts stundās nenāk kā mūzas dzejniekam palīgā? Vai uz Akadēmijas ielas bruģa neatskan smalku papēdīšu klikšķi klusās vasaras naktīs?
Protams, ka skan, jo sevišķi klusās pusnakts stundās, kad pamatā visvairāk top dzeja.
– Nemanāmi esam nonākuši arī līdz Jelgavai un tās vēsturei. Man kā Jelgavas tūrisma gidei un novadpētniecei ir svarīgi saglabāt zināšanas par pilsētu, nodot tās citiem, lai cilvēki, pastaigājoties pa Jelgavas centru, kaut nedaudz zinātu, kāda pilsēta bijusi kādreiz, pirms liktenīgā 1944. gada jūlija, kad lielākā daļa vecās un skaistās Jelgavas nodega. Man ir svarīgi, lai jelgavnieki, ejot gar Eliasa muzeju, pamestu skatu augšup un pamātu sveicienu vienam no pirmajiem gaisa balonu konstruktoriem pasaulē – jelgavniekam Ernestam Johanam Bīnemanim. Tāpat priecātos, ja cilvēki zinātu mūsu ievērojamos pilsētniekus, kā Alunānu, Čaksti, Rezonu, Elizabeti fon der Reki un citus. Cik svarīga tev ir savas dzimtās vietas, pilsētas, valsts vēsture?
Manuprāt, nezinot pagātni, nav īsti iespējams uzcelt nākotni. Saka jau, ka vēsture ir slikta skolotāja, bet, manuprāt, labākas nav. Es ļoti lepojos ar savām dzimtas saknēm, to, ka arī mana ģimene ir stāvējusi klāt laikam visos nozīmīgākajos mūsu zemes vēstures pavērsienos. Šī apziņa un zināšanas liek arī man šodien klusu nestāvēt malā, būt pašam savā zemē kungam, pašam arājam, lai atstātu mazliet labāku mūsu zemi bērniem un bērnu bērniem.
– Ilgus gadus Jelgava nav bijusi tūristu apmeklētāko vietu topā, jelgavnieki pieraduši teikt: “Ai, te jau nekā nav! Kāda tev liekas Jelgava? Tā ļoti godīgi, no sirds…
Jelgavai ir visas iespējas ar savu bagāto vēsturi un tradīcijām atkal kļūt par vienu no Latvijas kultūras, izglītības un industrijas metropolēm. Tikai jāpaceļ galvas un jābūt mazliet ambiciozākiem. Kāpēc Jelgavā lai neatjaunotos gadsimtiem koptās teātra, mūzikas un zinātnes tradīcijas? Man saka, tas neesot vienkārši. Nē, viss ir vienkārši, ir jāiet un jāizdara. Jāsapņo lieli sapņi, tad arī būs rezultāts. Galvenais – pašiem tam vajag noticēt un saprast, ka tikai pašu rokās ir tas, kāda Jelgava būs nākotnē. Ja čīkstēsim, ka nekā nav, tad nekā arī nebūs.
– Lai pievērstu uzmanību teritoriālās reformas plānam atņemt Jelgavai republikas nozīmes pilsētas statusu un to apvienot ar Jelgavas un Ozolnieku novadu, 3. martā Briselē pie Eiropas Parlamenta piketēja seši jelgavnieki. Viens no tiem biji tu. Kāpēc tev tas bija svarīgi?
Mani sadusmoja šī nevienlīdzīgā attieksme, mēģinot sodīt veselu pilsētu par to, ka pie varas nav koalīcijā ietilpstošie spēki. Kamēr Rēzeknei pat ar divreiz mazāku iedzīvotāju skaitu ļāva neapvienoties ar novadu un saglabāt tolaik lielās pilsētas statusu, Jelgavai, kas vienmēr bijusi viena no nozīmīgākajām Latvijas pilsētām, tas gandrīz tika atņemts. Sevišķi niknu padarīja tas, ka šo seno Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu zināmās liberālās aprindās nievājoši sauca par traktoristu pilsētu. Šādā situācijā uzskatīju, ka nevaru palikt malā, pat ja būtu bijis jāsarauj saites ar daudziem paziņām. Jelgava ir manas mājas, un nav nekā svarīgāka un dabiskāka kā aizstāvēt savas mājas, savu ģimeni un valsti, kad notiek netaisnība.
– Trīs lietas, kuras mainītu savā pilsētā, ja tev būtu tāda vara?
Pirmkārt, ir jāuzlabo dzīves kvalitāte, cilvēkam, viņa vajadzībām jākļūst par visu lietu mēru; jāsāk būtu ar iekšpagalmu sakārtošanu, ļoti pamests man šķiet RAF rajons. Otrkārt, kā jau minēju, jāattīsta ambiciozi plāni, Jelgava noteikti ir pelnījusi jaunu kultūras centru, kurā vieta būtu koncertzālei, teātrim un kino. Mēs to varam, jā, un es zinu, ka tas nebūs viegli. Treškārt, cilvēkam jājūtas šeit droši un komfortabli, labi komunālie pakalpojumi, laba infrastruktūra un atbalsts tiem, kas nonākuši grūtībās. Ir vēl daudz lietu, kuras varētu uzlabot. Tomēr pats galvenais – vairāk gribētos cilvēku aktivitātes un iniciatīvas, nevis gaidīt, kad atnāks un izdarīs, bet pašiem iesaistīties savas pilsētas uzlabošanā, kaut vai aizejot uz vēlēšanām. Pēdējās procents bija nomācoši zems.
– Bet dosimies pie dzejas! Es piezvanīju uz Jāņa Rozes grāmatnīcu un pieteicu tavu jauno dzejoļu krājumu “Pilsētā mirstošas saules ēnā”, kurš iznāca tikko, tikko. Atgriežoties mājās, uzreiz nebija laika lasīt, tāpēc to paņēma mana gandrīz astoņdesmitgadīgā mamma. Pēc pailga laika viņa beidzot krājumu atdeva ar vārdiem: “Skaista grāmata, arī dzejoļi ļoti labi. Izlasīju gandrīz visus. Patika.” Mana septiņpadsmitgadīgā meita, kura arī raksta dzeju un ar kuru pāris reižu esat tikušies Dzejas dienās pie viena mikrofona, izvēlas Deigeli kā savu mīļāko autoru. Atzīšos, arī es ar interesi to lasu. Vai to, ka tava dzeja patīk visām paaudzēm, uztver kā komplimentu vai tomēr šī doma nav patīkama?
Esmu priecīgs, ka tas, ko daru, ir vēl kādam vajadzīgs, tas jebkuram autoram ir svarīgi. Mēģinu būt patiess rakstot un ar nopietnu attieksmi, laikam tas dod rezultātu.
– Intervijās jau esi stāstījis par jauno dzejoļu krājumu, bet tomēr, kāpēc tāds nosaukums – “Pilsēta mirstošas saules ēnā”?
Nosaukumu slīpējām ilgi, vairākkārt locījām, līdz nonācām pie šī varianta. Gribējās, lai tas izsaka visu to trauslumu un neizbēgamību, un mirstību laika un visuma priekšā, ka pat saulei reiz pienāks gals un mums, un pilsētai. Nekas nav mūžīgs, tāpēc tik svarīgi būt un dzīvot šeit un tagad.
– Ja kā skolēnam literatūras stundā liktu pateikt krājuma galveno domu, kāda tā būtu?
Pilsēta – tas ir dzīvs organisms, kuru veidojam mēs paši, tā ir tik laimīga, nelaimīga, vientuļa, cik mēs paši tādi esam.
– Kuru dzejoli no jaunā krājuma vēlētos, lai publicējam līdzās šai intervijai?
Laikam “Pilsēta izlēma klusu aiziet no mums”. Dzejolis izsaka visu to urbāno vientulību, neizbēgamību, kuras priekšā esam mēs visi un arī pilsēta tāpat.
– Intervijā la.lv par saviem dzejas orientieriem mini vairākus: Ingu Gaili, Arvi Vigulu, Jāni Hvoinski, arī Ojāru Vācieti, Austru Skujiņu, Velgu Krili un Montu Kromu. Ja liktu izvēlēties vienu no šiem dzejniekiem vai kādu citu un par viņu rakstīt grāmatu – zini, ir tā sērija ”Es esmu…” –, kurš tas būtu un kāpēc?
Es rakstītu par Austru Skujiņu. Manuprāt, reiz būtu jālauž mīts, ka viņas aiziešanai par iemeslu kalpoja tikai nelaimīga mīlestība, drīzāk gan, liekas, tā laika nepieņemšana, nepublicēšana, nabadzība, nespēja realizēties tā laika konservatīvajā un pilsoniskajā sabiedrībā, kur mašīnrakstītājām, strādniekiem un nabagiem nav vietas aiz krāšņo viesību zāļu durvīm.
– Tu esi sociāli aktīvs cilvēks. Redzam tevi piketos, pasākumos, paud savu viedokli gan dzīvajā ēterā, gan dzejā. Kas ir tās lietas, kas sāp apkārt notiekošajos procesos?
Mums joprojām ir ļoti sašķelta, iespēju ziņā ļoti nevienlīdzīga sabiedrība. Valsts gadiem ļoti negribīgi risina sociālos jautājumus, joprojām uzskatām, ka mediķiem, skolotājiem vai ugunsdzēsējiem jāstrādā par pusvelti, un brīnāmies, ka viņu trūkst. Esam ļoti sašķelti arī etniski, un pie varas esošajiem tas kalpo par saukļiem pirms vēlēšanām, lai atkal un atkal neuzlabotu daudzas sasāpējušas lietas. Tomēr visvairāk biedē milzīgā apātija pašā sabiedrībā un pat vēlme materiālā labuma vārdā atteikties no daļas savu brīvību. Būt brīvam nozīmē arī būt par sevi, par apkārtējiem, par savu pilsētu un valsti atbildīgam.
– Kas iepriecina un dod spēku?
Vislielāko spēku man dod ģimene, sieva, kurai ir jāpiecieš tas, kas manā galvā darās, un bērni, kas pamazām aug. Bez viņiem šim visam nebūtu nekādas jēgas.
– Ko tu pats vēlētos pastāstīt lasītājiem?
Drīzāk es gribētu lasītājiem novēlēt – ja esat atraduši sevī cilvēcību, nelaidiet to vaļā, un mazliet vairāk paskatāmies debesīs, virs Jelgavas un Latvijas tās ir fantastiski skaistas. Protams, lai veselība un maizītei un kultūrai nedaudz pietiek.
pilsēta izlēma klusi aiziet no mumsvai arī mēs aizgājām no tāsmiruši sarkanie granītlaukumineprātīgas idejas un durkļisēru meldiņi viegli kā putekšņinoķēpā pamestas sienasfabriku maiņu signāltauresklusē tik skaļi un neizturamitramvaji un trolejbusi brauc apjukušinezinādami kurno kurienes un kāpēcsliedes mūžīgi skrien garāmmājai kur visi daudzus gadus mirušilai gan neviens taču negribēja mirtpilsēta negribēja aiziet no mumsmēs negribējām aiziet no pilsētasneaizsniedzamas robežasdienā kad vientuļa kļuva sirdsvientiesīgs sapnis atstāja maniievainotu
Dzejoļi no krājuma “Pilsētā mirstošas saules ēnā” (2020)
