Debesis plīsa kā pārlieku nostiepta āda, un pār pilsētu nobira miljoniem ledainu kristālu.
Debesis plīsa kā pārlieku nostiepta āda, un pār pilsētu nobira miljoniem ledainu kristālu. Grumbas pilsētas sejā aizklāja sniegs. Tas sagūla arī manās pēdās un domās, liedzot rast ceļu uz mājām. Maldījos svešās vārtrūmēs, ieklīdu te vienā, te citā pagalmā, riņķoju ielās, saucu uz tumsu, bet acīs un mutē sabira tikai sniegs. Pilsēta – mājas un tajās mītošie cilvēki, ielas, tilti laternas un koki – izira baltos putekļos, un es biju viens no tiem. Bezgalīgi mazs punkts laika un telpas nosacītajā mūžīgumā.
No šaurās pašapziņas joslas ietiecies neaptveramajā un nezināmajā pasaules izplatījumā, es atkal nonācu pilsētā – mirdzoši baltā un greznā. Pa ielu man garām traucās Hercoga kariete un aiz tās nebeidzami gara krāsaina pavadītāju svīta.
Pieķēries vējam pie elkoņa, skrēju tiem līdzi lūkot tempļus un svētvietas, kuros pulcējās tūkstošiem šīs pilsētas pilsoņu. Nobrieduši vīri līdzās saviem zēniskajiem tēviem un nosirmojušajiem dēliem, meitas ar nekad nepiedzīvotām ciltsmātēm un saviem nākotnes bērniem – telpa griezās virpuļdejā, un laiks bija norijis savu asti. Gaisma un pēdējā eksaktā zinātne mūzika valdīja pār visu un visiem. Bet izjūtas arvien izpletās un izpletās līdz nesapratu, kur mans sākums un kur manas beigas…
Sniegs sāka stindzināt manus audus, un es biju spiests izvelties no kupenas, kurā biju iekritis, maldoties pa tumšo pilsētu. Meklēju it kā redzētos tempļus un cilvēkus tajos, taču tādus neatradu. Arī Hercogs līdz ar svītu bija nozudis putenī. Gāju uz centru, bet vienmēr no jauna attapos nomalē. Kad jau domājos nonācis pazīstamā apkārtnē, atradu vien savas pēdas, ko pirms brīža biju šeit atstājis. Visapkārt balts sniegs un blāvas ēnas.
Balts? Nē. Tāpat kā sniegam balto krāsu piešķir gaisma, kas uz to krīt, tāpat kā cilvēka dzīvi jēgpilnu vērš viņa radošā (pretstatā ārdošajai) darbība, pilsētu dzīvu dara un tās vaibstus veido pilsoņi. Vakar, šodien un rīt – no pirmā aizmirstā līdz pēdējam nezināmajam. Laikiem vairāk apzināta, brīžiem tikai intuitīvi apjausta, daļēji organizēta, daļēji pašorganizējoša šī cilvēku kopības forma ievieš noteiktas koordinātas ikviena cilvēka dzīvē.
Mana doma apstājās pie akmens, kas nez no kurienes bija gadījies uz aizsnigušā ceļa. Pacēlis acis, es atkal redzēju Pilsētu ar saviem tempļiem un centru, no kura tās pilsoņi skatīja jaunus garīguma horizontus.
Nakts izplēnēja, un gar koku stumbriem augšup slīdēja jauna diena. Vienmēr augšup.
