Dažādās tehnikās pīti grozi un groziņi, maizes un veļas kastes, cibiņas, lustras, krēsli, sienas dekori un vēl daudz kas cits sarindojas Valda Mednieka darba istabā.
Dažādās tehnikās pīti grozi un groziņi, maizes un veļas kastes, cibiņas, lustras, krēsli, sienas dekori un vēl daudz kas cits sarindojas Valda Mednieka darba istabā. Tā ir tikai daļa no plašā klāsta, ko pinējs iemācījies uzmeistarot, kopš pirmo reizi rokās paņēmis klūdziņu.
Mednieka kunga dzimtā puse ir Limbažu rajona Staiceles pagasts. Jaunības gadi pavadīti Alojā, brieduma – Salaspilī, bet uz vecumu kopā ar kundzi Almu sakārojies svaigāka gaisa, lauku klusuma un miera, tādēļ teju gadu Mednieku ģimene par savējo sauc namiņu Sesavas pagasta Bērvircavā. “Ilgus gadus esmu bijis metinātājs, tādēļ savām rokām mājai uztaisīju vārtus, esmu strādājis arī celtniecībā, tāpēc pamazām citu pēc citas pats remontēju istabas,” teic daudzu arodu pratējs, kura maizes darbs no 1981. gada bijis pinumi. Nu kungs ir pensionārs. “Protams, arī tagad uz mežu sēņot ar spaini neietu – ņemtu paša pīto grozu!” nosaka Valda kungs un stāsta par savu piņķerīgo sirdslietu jau vairāku desmitu gadu garumā.
“Baložiem sanāktu smukāk”
Interese par klūdziņu pīšanu radās pavisam nejauši – Mednieku ģimene dzīvoja Salaspilī, un pavasarī Valdis saslima ar dzelteno kaiti. Viņam bija daudz brīva laika, un sieva, kas strādāja botāniskajā dārzā, kādu dienu mājās pārnesa pītu ziedu groziņu, iedeva vīram un rosināja tādu pamēģināt uztaisīt. “Sajēgas par pinumiem nebija nekādas – divdesmit gadu taču biju strādājis par metinātāju! Tad nu uz savu roku sāku pētīt, kā tās klūdziņas savijušās,” Valda kungs atceras, ka pirmais grozs, tiesa gan, ļoti vienkāršs, tapa trīsdesmit piecu gadu vecumā. “Baložiem sanāktu smukāk,” savu pirmo darinājumu no šodienas skatījuma vērtē pinējs. Taču tā lieta ieinteresēja.
“Savācu klūgas un pēc žurnāla centos “izlobīt” pīšanas tehnikas. Pa vasaru nopinu pārdesmit grozu, bet rudenī sāku apmeklēt pinēju pulciņu,” Valdis Mednieks neslēpj, ka tāds īsti labs grozs sanācis tikai pēc diviem gadiem, taču tad beidzot bija apgūts pinums un tehnikas nianses, darbi novērtēti izstādēs, un 1975. gadā viņš kļuva par tautas daiļamata meistaru. Bet kopš 1981. gada, kad par pinēju sāka strādāt uzņēmumā “Daiļrade”, neko citu tā arī nav darījis – vien pinis visu, kam klūdziņas padevušās.
Ar pinumiem bagāts nekļūsi
Meistars stāsta, ka “Daiļradē” tā lieta bija vienkārša – uztaisīja paraugu, to nocenoja, un uz priekšu! Reizi mēnesī vajadzēja vien aizvest produkciju un saņemt naudu. Taču jau tolaik pašam bija jārūpējas par materiālu sagādi. Bet tas ir ilgs un diezgan smalks process.
“Savulaik visas upmalas biju izbraukājis! Palu laikā no kārkliem izbirst sēklas, ūdeņi tās iznēsā, un, kad plūdi beidzas, sēklas paliek dubļos un iesējas. Lūk, tās ir kolosālas klūgas,” kārklus pie savulaik vēl neappludinātās Doles salas atceras kungs. Taču pīšanas materiālu agrāk viņš audzēja botāniskajā dārzā, nu pārsimts spraudeņiem zemesgabals atvēlēts arī pie mājas.
Uz jautājumu, vai pinēja darbs mūsdienās tiek pienācīgi novērtēts, Mednieka kungs saka – protams, ne. Pīšanas process ir tikai neliela daļa no darba, kas jāiegulda, – klūgas jāizaudzē, jāsavāc, jānomizo, jāizkaltē, jāizmērcē… Un tikai tad var ķerties pie pīšanas. “Ir grozs, ko var nopīt pāris stundās, savukārt citam vajag pat vairākas dienas. Dikti smalkus grozus nemaz neatmaksājas darināt – tas ir pārāk piņķerīgi…” meistars teic, ka cilvēki vairāk par diviem trim latiem nav gatavi maksāt, lai gan roku darbs ieguldīts milzīgs. Kur nu vēl nepieciešamās palīgierīces, formas, materiāli… Ar pinumiem bagāts nevar kļūt. Tā bija astoņdesmitajos gados, kad pinumi bija lielā cieņā, un tā ir arī mūsdienās.
Nav jau vairs arī brieduma gadu spēka – pinot rokām ir liela slodze. “Agrāk varēju pīt visu dienu, tagad nogurstu jau pēc divām trim stundām,” atklāj meistars, kurš nu meistarstiķus izmanto vien, lai iepriecinātu radus, draugus un kaimiņus.
Grozus dāvina savējiem
Mednieka kungs teic – kad apgūtas visas tehnikas un pinot galva par to vairs nav jālauza, grozu darināšana nomierina. “Strādājot zinu, ka mans pinums kādam noteikti būs vajadzīgs. Ja uzdāvinu un vēlāk redzu to noliktu goda vietā, ir patīkami, ka manu darbu novērtē,” teic darbīgais vīrs.
Sienas dekorus, maizes kastes, veļas un piknika grozus, groziņus puķēm, konfektēm, sīpoliem, šampanietim, cibiņas, lustras, krēslus, šūpuļus – šķiet, nav tādu priekšmetu, ko savulaik nav vijuši Valda kunga veiklie pirksti. Un viņš rāda kādu agrāk darinātu groziņu, kura pinumā gaišās klūgas sarežģītā rakstā mijas ar tumšajām – lūk, tas ir īsts meistarstiķis. Lai tādu dabūtu gatavu tagad, būtu krietni vien jānopūlas, bet tolaik – “kā izstāde, tā deguns iekšā, lai novērtētu kolēģu veikumu un pats pamēģinātu kaut ko līdzīgu nopīt”.
Nu pīšana veicas gausāk, un gatavie darbi lielākoties pārtop par dāvanām. “Citreiz arī “uztaisām barterīti” – es kaimiņam grozu, viņš man, piemēram, kartupeļus,” pačukst kungs.
Pacietība ne tikai pinumiem
Uz jautājumu, kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, lai viņš varētu darināt pinumus, meistars domīgi novelk: “Droši vien talants arī mazliet vajadzīgs, taču bez pacietības tā lieta neaizies. Vajag uzņēmību – nepamest sākto, ja kaut kas neizdodas,” un viņš atsauc atmiņā laikus, kad jaunie labprāt mācījās, lai apgūtu kādu arodu. Diemžēl tagad viņiem ir citas intereses. “Ja vien kādam vietējam būtu vēlēšanās apgūt pīšanas tehnikas, labprāt izveidotu pulciņu un tās mācītu, taču nevienam tas īsti neinteresē. Ne šeit, ne citur,” tā Valdis Mednieks. Taču, viņaprāt, diezin vai pinumi Latvijā izzudīs līdz ar vecajiem meistariem – Lietuvā tie ir lielā cieņā. Tur klūgas audzē un pinumus darina ar vērienu, un liela daļa produkcijas tiek ievesta arī mūsu valstī.
Kad lūkojam doties uz māju pusi, kungs bilst, ka viņam savulaik bijis vēl kāds piņķerīgs vaļasprieks, kas prasījis lielu pacietību. Un viņš galdā ceļ kastīti, kurā sagūlušas dzintara kaklarotas, krelles, piespraudes un citas rotas, ko ieskauj no smalkām melhiora stieplītēm darināti ietvariņi. “Dzintaru apstrāde savulaik bija mana aizraušanās. No milzīgiem dzintariem skaldīju mazākus, slīpēju, un tikai tad atklājās akmeņu vienreizība – ja dzintarā trāpījās kāds kukainītis, rota sanāca īpaši smuka,” rādot veikumu, Valda kungs smej, ka, šķiet, dzintara rotas atkal nākot modē – vēl pavisam nesen pie viņa viesojusies mazmeita, kas par visām varītēm savā īpašumā gribējusi iegūt kādu vectēva smalko darinājumu.
