1998. gada nogalē Lielbritānija apstrīdēja Čīles bijušā diktatora pretenzijas uz neaizskaramību, un viņam tika piespriests mājas arests.
1998. gada nogalē Lielbritānija apstrīdēja Čīles bijušā diktatora pretenzijas uz neaizskaramību, un viņam tika piespriests mājas arests. 1999. gada martā Lielbritānijas tiesa atzina, ka Pinočetu varētu tiesāt par 35 spīdzināšanas un vajāšanas gadījumiem.
Pēc vairāk nekā gadu ilgušā procesa diktatora veselības stāvoklis atzīts par smagu. Četri augsti kvalificēti britu ārsti Pinočetam konstatēja diabētu, sirds un asinsvadu slimības. Mājas aresta laikā viņš ir pārcietis vairākus infarktus, un vienreiz stāvoklis tika atzīts par tiktāl bezcerīgu, ka ataicināts pat garīdznieks. Šie apstākļi bija arī noteicošie Lielbritānijas rīcībā izdot bijušo diktatoru Čīlei. Visvairāk neapmierinātas par Pinočeta atgriešanos Andu ielenktajā dzimtenē ir četras Eiropas valstis, kas bija sākušas izmeklēt diktatora noziegumus. Tās ir Spānija, Francija, Beļģija un Šveice.
Galvenie iebildumi pret izmeklēšanas izbeigšanu izskanējuši no Spānijas, kur ar Pinočeta lietu nodarbojas tiesnesis Garcons. Kamēr Lielbritānijā iekšlietu ministrs Strovs par humānu rīcību attiecībā uz nespēcīgu vīru no visām pusēm, arī no «dzelzs lēdijas» Margarētas Tečeres, saņēma apsveikuma rokasspiedienus, Spānijas tiesnesis Garcons pēc Lielbritānijas Iekšlietu ministrijas paziņojuma izdot Pinočetu Čīlei izteicās, ka šāda rīcība varētu kļūt par precedentu cilvēktiesību jomā arī turpmāk. Tiesājamā vecums un neskaitāmās slimības nedrīkstētu kļūt par aizbildinājumu pārtraukt tiesvedības procesu. Lielbritānija, izdodot Pinočetu Čīlei, uzsvēra, ka jebkurā gadījumā uzvarētāji ir cilvēktiesību aizstāvji. Pinočeta apcietināšana Londonā pierādīja, ka dažādu kalibru diktatori, kara noziedznieki un vispār visi tie, kas noziegušies pret cilvēktiesībām, vairs nevarēs mierīgi apceļot pasauli arī pēc tam, kad būs beidzies viņu «pilnvaru» laiks.
Lielbritānijas rīcība šķiet vairāk nekā dīvaina. Cilvēks, kura upuri vai viņu radinieki ir vēl dzīvi un spējīgi norādīt uz savu mocītāju, netiek notiesāts, aizbildinoties ar pārprotamiem humāniem apsvērumiem. Varbūt šajā gadījumā ir pārprasts pats soda jēdziens, kas parasti asociējas ar nosēdētiem gadiem vai nocirstām galvām. Pinočeta upuriem diez vai tik svarīgs ir pats praktiskā soda nepieciešamības fakts. Cilvēktiesību institūcija būtu ieguvusi daudz vairāk, ja bijušais diktators tiktu starptautiski atzīts par noziedznieku.
Pinočeta diktatūras smagā roka, kas ieslodzīja vairākus tūkstošus brīvdomātāju, Čīlē valdīja septiņpadsmit gadu – no 1973. līdz pat 1990. gadam. 1989. gadā Pinočeta izsludinātā tautas nobalsošanā negaidīti (vismaz Pinočetam) čīlieši deva priekšroku demokrātijai. Cietumi un spīdzināšana ir Čīles desmit gadu netālā pagātne. 1990. gada martā valsts galvaspilsētas Santjāgo galvenajā stadionā tika sumināts demokrātiski ievēlētais prezidents. Šā gada martā trešo reizi čīlieši apsveiks jauno valsts vadītāju, par kuru kļuvis sociāldemokrāts sešdesmitgadnieks Rikardo Lagoss. Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, viņa galvenais pretinieks bija Pinočeta atbalstītās partijas pārstāvis Žoakīns Lavins. Pirmajās un otrajās prezidenta vēlēšanās kandidātu galvenie saukļi bija vērsti uz demokrātijas nostiprināšanu valstī, bet tagad acīmredzot Čīles iedzīvotāji jau ir pārsātināti ar šiem lozungiem un pieprasa darbību, lai novērstu kraso sabiedrības noslāņošanos. Tas varētu būt viens no argumentiem, kāpēc tik tuvu varas kloķiem pienākuši pinočetieši. Tomēr Lagoss ir apsolījis tiesāt Pinočetu atbilstoši Čīles likumiem, un viņa ievēlēšana arī ir zīme valsts virzībai. Līdz šim tas ir pirmais solījums tiesiskā ceļā vērsties pret bijušo diktatoru, kam piešķirtas mūža senatora un neaizskaramā privilēģijas. Viņa neaizskaramībai jākļūst nevis par viņa augstā stāvokļa, bet gan par zemākās kastas zīmi.
