Piezīmes uz Spānijā rīkotā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas semināra pierakstu malām.
Turpinājums,
sākums 24. oktobra numurā
Ferdinands un Izabella, Izabella, Ferdinands – ja šos divus vārdus ieraksta latviešu dziesmu servera dziesmas.lv meklētājā, “izlec” dziesma, kas pirms gadiem piecdesmit jautrās kompānijās pie galdiem tika dziedāta uz rīta pusi. Katrā ziņā dziesmiņas vārdi nav ņemami nopietni: “Ferdinandam koka galva. Izabellai vispār nav…” Padomju laikos, kad Eiropu dalīja dzelzs priekškars, parastam latvietim satikt spāni (ja vien tas nebija bērnu rakstnieces Zentas Ērgles izdomātais kapteinis Enriko) bija diezgan nereāli, un tad bija pilnīgi nekaitīgi par Ferdinandu un Izbalellu tā padziedāt. Taču, atrodoties Andalūzijā, Malagā, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas semināra dalībniekiem rīkotajā ekskursijā pa vecpilsētu karaļpāra Ferdinanda un Izabellas vārdi tika minēti ar cienīgu pietāti un varbūt kripatiņu nerātnības.
Katedrāle paliek nepabeigta
Karaļpāris Ferdinands un Izabella ir vēsturiskas personas ar izcilu lomu Spānijas vēsturē. Viņi bija jūrasbraucēja Kristofora Kolumba Amerikas atklāšanas ekspedīcijas sponsori, viņiem ir svarīga loma Spānijas valsts apvienošanā, ar viņu veiktajiem krusta kariem un diemžēl arī nežēlību saistās kristietības nostiprināšanās Pireneju pussalā. Vēl pie visa tā Izabella sešas reizes dzemdēja. Taču nerātnība ieskanas tajā apstāklī, ka Izabella un Ferdinands bija mīlas pāris, kas augstdzimušo aprindās bija reta parādība. Kastīlijas galmā Izabellai bija pielemts precēties ar Portugāles karali, taču viņa 18 gadu vecumā slepeni apprecējās ar 17 gadu veco kaimiņu karalistes Aragonas troņmantinieku Ferdinandu II. Turklāt vēsturē abi palikuši arī kā līdzvērtīgs pāris, kur teikšana bija gan sievai, gan vīram.
Spānijas uzplaukuma un Lielo ģeogrāfisko atklājumu laika lieciniece ir Malagas lielākais dievnams – Dievmātes iemiesošanās katedrāle. To sāka būvēt 1528. gadā. Tolaik Malagas ostā ar precēm no Jaunās Pasaules pienāca neskaitāmi burinieki, kas veda bagātības no iekarotajām zemēm. Tomēr šī bagātību straume apsīka. Tādējādi viens no katedrāles torņiem ir palicis nepabeigts un tā stāv vēl šobaltdien. Par to mūsu gide Ana runāja ar vieglu ironiju. Tas gan netraucē katedrālei dzīvot – tajā notiek dievkalpojumi un koncerti. Arī ceturtdienā, 10. oktobrī, tur notika koncerts, kam, šķiet, gatavojās jauniešu vijolnieku ansamblis.
Impulss tūristu piesaistei – Pikaso
“Malaga kā tūrisma centrs sāka attīstīties tikai pirms gadiem divdesmit. Iepriekš tā bija galvenokārt svarīga kā Andalūzijas lielākā lidosta, no kurienes tūristi brauca uz Granadu, Sevilju, Kadisu, kur ir slavenākas katedrāles un vairāk tūrisma objektu. Malaga bija aizmirsts nostūris. Taču tad pilsēta sāka attīstīt to, ka tā ir pasaulslavenā gleznotāja un tēlnieka Pablo Pikaso dzimtā vieta. Cilvēkiem ir dažāda attieksme pret Pikaso mākslas virzienu, tomēr viņš ir pasaules vārds un pilsētai izdevies savākt ievērojamu viņa kolekciju,” teica Ana, piebilstot, ka Pikaso bija Spānijas diktatora Franko režīma emigrants, kurš bija spiests dzīvot ārzemēs. Pikaso muzejam ir tā pati problēma, kas valsts un pašvaldību muzejiem arī citviet (tostarp Latvijā). Proti, tas vakarā pēc pulksten sešiem, kad vecpilsētas galvenā iela vēl bija pilna ar cilvēkiem, tika slēgts. Liec kaut kāju durvīs, bet iekšā netiec! Un nākamajā rītā pēc pulksten 10 vairs laika nav. Ekskursijas beigās, kad no mūsu grupas papildu jautājumi gidei pierima, painteresējos: “Ko jūs sakāt par Katalonijas problēmu?” “Tas ir aktuāls jautājums,” atbildēja spāniete un tūlīt teica, ka, viņasprāt, sabiedrība no šīs problēmas ir nogurusi. Sapratu, ka šo problēmu nevar tik vienkārši ekskursijas beigās izcilāt.
Paklausot Anas padomam, vēl aizgāju aplūkot no skata necilo, taču sešu tūkstošu skatītāju ietilpības lielo vēršu cīņu arēnu, kas atradās starp pludmali un vecpilsētu, bet nebija iekļauta tūristu apskatē. Vēršu cīņas šajā oktobrī Malagā notika divas reizes, taču tādos datumos, kas man nederēja.
Pilsoņu kara sēru un smeldzes pilsēta
Ja Malagā laimētos nokļūt vēl vienu reizi, es uz universitāti pacenstos aiziet arī no citas puses. Proti, ar Madridē dzīvojošās jelgavnieces Evitas Ķēkes palīdzību attālināti noskaidroju, ka Malagā, kur 1936. gada beigās un 1937. gada sākumā notika kaujas starp republikāņiem un ģenerāļa Franko spēkiem, ir lielākais pilsoņu kara upuru masu kaps. Tas atrodas pie Svētā Rafaēla kapsētas, un to iezīmē astoņus metrus augsts piramīdveida panteons. Evita noskaidroja, ka pirms gadiem piecpadsmit, pamatojoties uz šī kara upuru piederīgo liecībām, Malagas Universitātes profesora Sebastiāna Fernandesa vadībā pilsētas nomalē tika veikta apbedījumu ekshumācija. Kad pētnieki sāka strādāt, viņi domāja, ka atradīs ap pusotra tūkstoša cilvēku mirstīgo atlieku, taču to izrādījās ievērojami vairāk – ap četriem tūkstošiem. Daudzu upuru ģimenes locekļi un radinieki ir pieteikušies nogalināto atpazīšanai, nodevuši siekalu un asiņu paraugus. Viņi vēlas savus piederīgos identificēt un pārapbedīt ģimenes kapos. Tās ir lietas, ko paši spāņi tūristiem, kas atbraukuši baudīt tropu sauli, jūru un varbūt Pikaso, nemēdz “pārdot”. Tas it kā neattiecās arī uz semināra dalībniekiem, tomēr liekas svarīgi – kaut vai to pašu no Andalūzijas pustūkstoti kilometru attālo Katalonijas nemieru kontekstā.
Konča saprot spāniski
Steidzoties uz lidostu, pie metro stacijas savu pilsētas plānu atdevu trim dzīvespriecīgām vācu večiņām – atpūtniecēm, kas, draudzīgi kopā ceļojot, bija apmaldījušās. Viņas bija atbraukušas uz metro galapunktu pilsētas centrā un, kaut arī sliedes tur beidzās, spītīgi gribēja braukt vienu pieturu tālāk. Uz papīra nodrukāta karte salīdzinājumā ar padomdevēju “laizījumiem” viedtelefonā viņām likās daudz saprotamāka. Toties Malagas lidostā ar rokas bagāžu pie rokas stresaini paskraidīt nācās man pašam. Izrādījās, ka iekāpšana lidmašīnā uz Cīrihi tīri mierīgi varēja sākties minūtes četrdesmit piecas vēlāk.
Lidojot pāri Pirenejiem (vai nu laiks par siltu, vai kalni par zemu), nebija redzams ne baltais, ne Sahāras tuksneša smilšu graudiņu iekrāsotais sārtais sniegs. Tad pēc stundas Ženēvas ezers un Alpi ar balti sniegotajām virsotnēm…
Veiksmīgi sagadījās, ka “airBaltic” lidmašīna no Cīrihes uz Rīgu mazliet kavējās, tādēļ uz to izdevās paspēt ar desmit minūšu “atliektiem galiem”. Pie pašas iekāpšanas gaisa kuģī, kur jau pasažieru plūsmā dzirdēja latviešu valodu, ar laipnībām apmainījos ar lidostas darbinieku, kam uz atstarojošās vestes bija rakstīts, ka viņš ir degvielas uzpildītājs. Vīrs pār lidmašīnas slieksni pasniedza stjuartēm dokumentus, kas droši vien apliecināja, ka lidmašīna ir uzpildīta. Pēc kādiem vispārīgiem priekšstatiem likās, ka tam jau vajadzēja būt nokārtotam pirms pasažieru laišanas lidmašīnā. Taču lidojums noritēja labi.
Par Spānijā palikušajām jelgavniecēm Evitu Ķēķi un arī iepriekš neminēto Sigitu Ausmiņu var piebilst, ka viņām klājas labi. Evita teic, ka Katalonijas nemieri Madridē neatbalsojas un cilvēki jūtas droši. Savukārt Sigita, kas ir neredzīga un kam Evita ilgāku laiku bija asistente, Spānijā ir pabeigusi augstskolu un atvērusi masāžistes privātpraksi. Pēc Evitas sacītā, Sigitai kā cilvēkam ar speciālām vajadzībām dzīves apstākļi ir labāki, nekā tie bija Latvijā. Vēl aizvien ar Sigitu kopā ir neredzīgu cilvēku pavadīšanā apmācītais sunītis Konča, kas pirms gadiem desmit bija “Ziņu” varonis.
Seminārā satiku arī neredzīgu igauņu puisi Jakobu Rosinu un viņa asistenti Helēnu Kasku, kuri darbojas nevalstisko organizāciju jomā un kurus ieinteresēja jelgavnieces Sigitas Ausmiņas panākumi Spānijā.
