Anitai šogad paliks 33, Kārlim – par gadu mazāk. Pirms trim gadiem pēc septiņu gadu kopdzīves viņi izšķīrās.
Anitai šogad paliks 33, Kārlim – par gadu mazāk. Pirms trim gadiem pēc septiņu gadu kopdzīves viņi izšķīrās. Abu meita Signe mācās 4. klasē.
Sarunā par ģimenes dzīves niansēm, ikdienu un izklaidēm, ģimenes draugiem, greizsirdību, vājībām, kaislībām, dzīvi pēc šķiršanās un dzīves filozofiju vispār Anita atzina, ka cilvēks nu reiz ir tā veidots, ka spriedumus tajā vai citā jautājumā uz vienu vai otru pusi maina tābrīža noskaņojums. Pēc stundas, dienas, mēneša… domas var būt pavisam citādas.
Pirmajā gadā pēc šķiršanās viņa miljoniem reižu nodevusies pagājušo gadu analīzei, neskaitāmas reizes caur un cauri visu izmalusi. Tad sekojis it kā atslābums, lai bez raudāšanas un sevis žēlošanas vēsā mierā dzīvi saliktu pa plauktiņiem.
Šobrīd viņas vērtību «lādītē» nav paturētas daudzas lietas, ko citas sievietes uzskata gandrīz par pasaules nabu. Par bērnību, par «cerēšanās» laiku, kāzām un daudzko citu atmiņu nodalījumā saglabājušās tikai noskaņu nianses. Bez iemesliem un zemtekstiem.
Reizēm pašai žēl, ka neatceros konkrētus notikumus, ko citi par manu dzīvi atgādina. Bet acīmredzot tas man nav bijis tik svarīgi, secina Anita.
Nekad nesaki īimenei: «Man nav laika.»
Attiecībā uz ģimenes iziršanu viņa ir stingri pārliecināta, ka viena pagale nedeg. Proti, attiecību izjukšanā vienlīdz vainojamas abas puses. Savu kļūdu viņa saskata «mātes kompleksā». Tik ļoti gribējies, lai mājās viss ēdiens, kārtība, tīrība būtu uz to labāko. Savā apzinīgumā viņa pieļāvusi kļūdu. Stāsta Anita:
Ārējā čaumala ir nesvarīgāka par jūtu dzīvi, dvēseliskajām stīgām. Tagad saku, ka nenoslaucīti putekļi, veļaskastē samesti krekli ir «pupu mizas» salīdzinājumā ar noraidījumu: «Man nav laika.»
Diemžēl es, sievietes mātes instinkta vadīta, pati pievērsusies putekļu lietām, Kārli tajās neiedomājos iesaistīt. Labi, ka darba laikā paspēju šo to no saimniecības lietām nokārtot, citādi vispār nezinu, vai maz izdotos pievērsties pasaules jaunumiem un redzesloka paplašināšanai (bez tā kopš kopējo gaitu sākuma sevi nespēju iedomāties). Bet pienāca brīdis, kad tiešām vairs nepaspēju.
Signe piedzima pusotru gadu pēc kāzām. Laiks pirms un pēc dzemdībām bija smags. Pāris mēnešu vairāk gulēju, nekā darbojos. Labi, ka mamma palīdzēja.
Man pietrūka
sievietes gudrļbas
Diemžēl tieši mamma bija tā, no kuras man nebija izdevies pārņemt tīri sievišķīgas dzīves gudrības. Lai gan tēvs bija sausas rēķinvežu kārtas pārstāvis, mūsu ģimenē sausa bija māte. Daudzas dzīves nianses vairāk biju smēlusies no grāmatām, nevis praksē. Vīramāte bija apskaužama, taču mazās pirmajos mēnešos mūsu starpā vēl nevaldīja tāds unisons.
Kārlis ar manu instinktu bija itin apmierināts. Allaž svaigs krekls, ēdienreizēs divreiz pēc kārtas viens un tas pats ēdiens neatkārtojās, un tamlīdzīgi. Bet kopīgu braucienu un izgājienu skaits ruka, jo gluži vienkārši neko tādu nepaspēju. Biju jau atteikusies no deju kolektīva un citām interesēm. Pēc gadiem trim sāka izskanēt pretenzijas un piezīmes, ko, būdama «mājas pele», klusībā piecietu. Pietiekami daudz zināju par tādām lietām kā pieradums, nonākšana atkarībā, uzupurēšanās, pietiekami daudz apkārt bija uzskatāmu piemēru. Taču teorija un prakse ne vienmēr, izrādās, ir saistītas lietas. Bija tā, kā bija.
Ar meitu skrēju
gulēt pie kaimiņiem
Tiesa, apkārtējo acīs es tiku atzīta par cietēju, jo ziediņiem sekoja ogas. Tās gan aizmetušās bija ziediņu un pumpuru laikā. Būdams gana izskatīgs un runīgs, Kārlis tapa arī palaidnīgs. Nobirdināju savu asariņu. Nelūkoju pēc piemēra paziņu mājās, tomēr mani tracināja, ka pirms ģimenes saviesībām man kā darba zirgam kājām bija jāskrien pa veikaliem, lai gan mājās bija mašīna. Vai arī ar autobusu jāved bērns uz deju mēģinājumu. Vai 1. septembrī mūsu meitai, izrādās, ir tikai māte, tēvs piedzēries krāc…
Jā, esmu izdzīvojusi arī «plostu» laiku. Murgus, kad ar meitu bēgu gulēt pie kaimiņiem, kad Kārlis rīkoja skandālus darbavietā, bet pēc tam nāca atvainoties.
Lai pasargātu Signi, atdevu viņu dzīvot pie maniem vecākiem. Ko tik neizmēģināju, bet Kārlis neparko neuzskatīja par vajadzīgu ārstēties no alkohola. Kad sapratu, ka vienam vai otram tas var beigties traģiski, ar kādu fizisku vai garīgu kroplību, aizgāju, aizžņaugtā balsī beidz Anita.
Iemantota rūgta pieredze, izdzļvoti kompleksi
Anitai pirmā ģimene nozīmējusi arī savu kompleksu izdzīvošanu. Tagad viņa jūtas gudrāka, prot piemēroties un izmantot pieredzē gūto. Taču, tā kā Kārlis pieder pie cilvēkiem, ko tik viegli nevar aizmirst, ar iespējamiem nākamās ģimenes galvas kandidātiem Anitai ir diezgan bēdīgi.
Lai gan vecāki un radi kategoriski iebilst, turpinās attiecības ar Kārli. Uz Anitas mājām minētā iemesla dēļ viņš nenāk, bet Signei ik mēnesi kaut ko atnes uz Anitas darbavietu. Citreiz pavada meitu uz skolu, mēģina pieķert vecāko klašu bērnus, kas mazākajiem atņem naudu…
Anita atkal ir sākusi kārtot Kārļa firmas grāmatvedības dokumentus… un uzklausīt abu pazīšanās laikā īsti nesaprastos vārdus. Attiecībā uz alkoholu Kārlis («Ziņas» uzklausīja arī viņa domas) ir saņēmies, bet par tālāko runāt pāragri.
