Uz Jelgavas 4. vidusskolas 75 gadu jubilejas salidojumu gatavojas iet skolotāja Rita Zieda. Pedagoga darbā viņa ir vadījusi 42 gadus. No tiem visvairāk dots Jelgavas 4. vidusskolai, kas sākotnēji bija Jelgavas 2. septiņgadīgā skola. Jelgavā un tās apkārtnē dzīvo daudzi viņas audzēkņi un kolēģi, kurus atkal un atkal gribas satikt.
Latviešu strēlnieka meita
Ritai pirmās bērnības atmiņas ir no trīsdesmitajiem gadiem dzimtajos Līvānos. Viņa ir pasniegusi ģimenes ziedoto naudu aizsardzēm, kas gāja pa Līvāniem un vāca naudu Brīvības pieminekļa celšanai. “Reiz tēvs mani piecēla pie loga un rādīja izgaismotos žīdu veikalu logus. Tur bija novietots ar kreppapīra mežģīnēm un brūklenāju lapām apvīts Kārļa Ulmaņa portrets,” atceras Rita Zieda.
Viņa kopā ar māsu Gaidu uzauga ratu meistara Pētera Zieda un viņa sievas Mades ģimenē. Vecāki iepazinās Krievijā. Viņš – vidzemnieks, latviešu strēlnieks, viņa – bēgļu gaitās devusies bagāta Lejaskurzemes saimnieka meita, kurai tēvs jau bija nolūkojis par vīru kaimiņu saimnieka dēlu. Taču mīlestība izrādījās stiprāka par tēva prātīgo nodomu. Jaunajam pārim gan ceļš uz Mades vecāku mājām četrdesmit gadu bija liegts. Jaunā ģimene apmetās uz dzīvi Līvānos, kur Pēterim Ziedam dzīvoja onkulis, kas bija galdnieks. Uzsākot kopdzīvi tikai ar to bagātību, kas strēlnieka mugursomā, Pēteris Zieds kļuva par plašā apkārtnē iecienītu ratu meistaru. Vēl tagad Līvānos stāv tēva būvētā māja, kurā dzīvo Ritas māsa Gaida.
Rita Zieda ar lepnumu runā par vecākiem, taču savas dzīves profesiju viņas ar māsu nolūkoja Līvānu pamatskolā, nevis Ekonomiskajā tehnikumā, kuru Rita Zieda pabeidza pēc tam. “Reiz klasē kaut kas svarīgs pazuda. Meklēja, pie kā tā manta ir. Skolotāja katram prasīja: “Vai tu ņēmi?” Es vairs neatminos, kā tā mantas meklēšana beidzās, taču visu mūžu atceros brīdi, kad skolotāja visas klases priekšā teica tā: “Es par Ritiņu varu roku ugunī likt. Zinu, ka viņa nemelo.” Godīgums un gudrība – tās ir divas kvalitātes, ko Rita centusies ieaudzināt un attīstīt arī savos skolēnos.
Nāk skolotājai atskaitīties
Savu pedagoga darbu viņa sāka 1949./1950. mācību gadā Krustpils pagasta Liepenes skolā, kur jau strādāja māsa Gaida. Nākamajā mācību gadā Rita turpināja darbu Krustpils vidusskolā, bet 1951. gada augustā viņu pieņēma darbā par skolotāju Jelgavā, Miezītes pamatskolā, kas līdz 1967. gadam atradās pilsētas rietumu nomalē vecās Miezītes muižas laukos, kad tur vēl nebija sabūvētas privātmājas. Dzīvesvietas maiņa bija saistīta ar to, ka Rita iestājās Jelgavas Pedagoģiskās skolas neklātienes nodaļā, kur apguva sākumskolas pedagoga profesiju. Jelgavā viņa arī izveidoja ģimeni ar Albertu Motivānu, ar ko kopā mācījās Līvānu Ekonomiskajā tehnikumā.
1961. gadā jauno skolotāju uzrunāja Jelgavas 2. septiņgadīgās skolas direktore O.Plāce. Trīs mācību gadus viņa nostrādāja šajā skolā, kas bija pirmā mācību iestāde arvien augošajā Jelgavas daļā Pārlielupē un atradās trīs atsevišķās mājās. Skolotāju vēl aizvien apciemo klase, ar kuru viņa piedalījās jaunās 4. vidusskolas ēkas sakopšanā pirms tās atklāšanas 1964. gada 1. septembrī. Tajā klasē mācījās tagadējā Ventspils Augstskolas studiju programmas direktore Vita Balama, uzņēmējs Jānis Lasmanis, inženieris Rihards Jēkabsons, arhitekts Uldis Seržāns, Valmieras Drāmas teātra aktieris Aigars Vilims un citi. Rita Zieda stāsta: “Šitie paši otrklasnieki, ar ko mēs jaunajā skolā flīzes tīrījām, nesen man zvana un jautā, vai var atbraukt.” “Jūs zināt, ka es jūs vienmēr gaidu,” atbildu. Tad nāk dzīvoklī iekšā Uldītis, nāk Vitiņa… velk āra cienastu un saka: “Tas vēl nav viss!” Tad viņi velk ārā no kabatas un rāda man pensionāru apliecības. Tik tālu esam dzīvē aizgājuši! Sākām visi smieties!” Skolotāja priecājas par dažādu gadu absolventiem, kas turas kopā, cits citam palīdz un kurus skolas draudzība joprojām stiprina.
42 skolēni vienā klasē
“Jaunākajās klasēs parasti bija 38 skolēni, bet reiz vienā klasē tika pieņemti pat 42! Tad gan nebija vairs kur sēdēt!” demogrāfisko augšupeju sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados atceras Rita Zieda. “Man ir bijis ļoti interesants darbs, bet laikam tur ļoti jāmīl bērni un visa tā skolas atmosfēra,” rezumē skolotāja. Viņa ir pateicīga Jelgavas 4. vidusskolas kolēģiem, ar kuriem sāka strādāt. Tā bija literatūras skolotāja Rita Apškalēja, ķīmiķis Ivars Osvalds, Vītoliņu skolotāju pāris, direktors Preiss ar kundzi, Irēna Apse, skolotāja Ilga Rudze, Ilga Grinovska, Rita Zeidenberga, Buldinska un Skaidrīte Uvena, saimniecības pārzine Lizete Miķelēna un citi kolēģi. Skola viņai bija kā otrās mājas.
“Tagad aktuāla ir kompetenču izglītība. Bet mēs jau tāpat gājām ar bērniem uz vecāku darbavietām. Gājām uz mežu un pārgājienos,” atceras Rita Zieda. Reiz pārgājienā no 4. vidusskolas uz Aizupes pamatskolu bērni likās tā piekusuši, ka lūkoja apsēsties, kur vien ceļa malā bija soliņš. “Es tad jautāju: “Vai mēlītes arī nav piekusušas?” Tās nepiekusa, visu laiku čaloja,” smaida Rita Zieda.
Jelgavas 4. vidusskolā skolotājai pārsvarā audzināšanā bijušas mūzikas novirziena klases. Tur savus bērnus centušies laist Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācību spēki. “Izvēle ļoti laba. Ne jau visi kļūs mūziķi, bet dvēselīti tas bagātina,” secina Rita Zieda.
Mācījās divās plūsmās
Viņasprāt, interesants 4. vidusskolā bija laiks, kad līdzās pastāvēja latviešu un krievu plūsma. Otrie mācījās a klasēs, bet pirmie – b, c un d. “Ziniet, ka savā starpā nekāvās. Sakāvās Jānis ar Pēteri un Ivans ar Oļegu. Bērni nekad neteica: “Tur tie krievi!” Teica: “Mani pagrūda tas no a klases,” stāsta skolotāja. Viņa atminas cieņpilnās attiecības ar vecajiem krievu skolotājiem Ludmilu Pašutinu, Zoju Ciruļņiku un 4. vidusskolas pirmo direktoru Borisu Antipenko. 4. vidusskolā darbu sāka arī tagadējā 5. vidusskolas direktore Natela Seļiščeva. “Viņa tolaik bija jauna skolotāja un, saņēmusi pirmo algu, pa trepēm gāja palēkdamās. Mēs vēl tagad satiekoties viena otru samīļojam,” teic Rita Zieda. “Tu kaimiņu nemainīsi. Nevajag otru aizskart,” iesaka skolotāja. Reiz, vēl agrā jaunībā Krustpils vidusskolā strādājot, “sakarā ar nacionālo jautājumu” tikusi izsaukta uz komjaunatnes komiteju, jo sarunā ar direktoru gadījies kinomehāniķi nosaukt par “to žīdiņu”. Viņasprāt, vārds “ebrejs” skan atsvešināti un ikdienā būtu jālieto šis senais vārds, kas ir latviešu literatūrā un folklorā un ko viņa pati bērnībā Līvānos ikdienā lietoja, augot kopā ar ebreju bērniem, kuru dzīves traģiski aprāva holokausts. “Kur tagad mums vēl tie romi radās?” skolotāja ir nobažījusies par cilvēku atsvešināšanos, kas slēpjas aiz pārlieka politkorektuma.
Trīs lietas, par kurām nerunā
Vecumdienās Rita Zieda daudz lasa, apmeklē teātra izrādes un koncertus, kā arī darbojas pensionēto skolotāju klubā. Jau 18 gadu 15. jūlijā pulksten 17 viņas dārzā, kas atrodas Jelgavas nomalē, sanāk agrākie kolēģi. “Bez kāda sevišķa iemesla satiekamies un parunājamies, kamēr vēl esam,” paskaidro Ritas kundze. Bet viņa šīm tikšanās reizēm ir izvirzījusi trīs noteikumus. Pirmais – nerunāsim par sāpēm un slimībām, jo tas nepalīdz. Otrais – nerunāsim par naudu. Cik mums ir, ar to dzīvosim! Badu nemirstam. Tiksim galā! Esam pieticīgi audzināti. Trešais – nerunāsim par politiku, ko savā vecumā vairs negrozīsim un kas katram ir privāta lieta. “Bet par ko tad mēs runāsim?” reiz jautāja viena kolēģe. Un tad Rita Zieda jautājusi pretī: “Bet, mīļie cilvēki, vai jums nav bērni, mazbērni, jauns krūmiņš, jauna puķīte dārzā? Jūs neesat lasījuši interesantu grāmatu? Neesat bijuši kādā izrādē vai ekskursijā?” Viņasprāt, ir bezgala daudz tematu ārpus minētajiem trim.
Vārdus nesaukšu, bet bija gadījums
Kāda skolēna tēvs nekad neparakstīja dēla dienasgrāmatu. Viņš bija akadēmijas pasniedzējs ar veiksmīgu akadēmisko karjeru un, šķiet, arī zvaigžņu slimību – nu ko tāda sākumskolas skolotāja viņam var aizrādīt! Vienreiz saucu uz skolu – nenāk, otrreiz saucu – arī nenāk. Taču iemesls izsaukt uz skolu bija. Kas tad man! Piezvanu uz augstskolu un jautāju: “Vai, lūdzu, jums ir tāds jauns pasniedzējs?” Kad man atbild apstiprinoši, lūdzu, lai šo mācību spēku kādu dienu atbrīvo no nodarbībām, jo citādi tam nav iespējas sazināties ar dēla skolotāju.
Nākamajā dienā zēna tēvs atnāk uz skolu. Jauns, nobriedis cilvēks. Uzbrūk: “Kāpēc jūs zvanījāt uz darbu!” “Bet kā lai citādi es rīkojos, ja jūs nereaģējat?” jautāju pretī. Beigās mēs palikām “ļoti labi draugi.” Nolūza tā zvaigžņu slimība.
***
Reiz atnāk uz skolu skolēna māte – gribot mani satikt un parunāties. Domāju, kas nu ir noticis. Taču māte saka: “Es tikai gribēju jums pateikt, cik ļoti priecīgs man puisītis atnāca mājās – jūs viņam noglaudījāt galviņu.” Tas man kaut kā dabiski sanāca. Gāju klasē garām zēna solam, viņš cītīgi strādāja, un es viņu noglāstīju. Bet, redz, ko tas bērnam nozīmē!”
Otra māmiņa atnāk uz skolu un grib ar mani iepazīties tuvāk, jo es klasē “nekad neliedzu”. “Nu, jā, mēs mājās ar vīru mūžīgi bļaustāmies un strīdamies,” atzina skolēna māte. Bērns jau ir kā švammīte, kas uzņem visu to, kas apkārt notiek.
No skolotājas Ritas Ziedas atmiņām
