Domājot par virsrakstu, sākumā prātā nāca kaut kas saistībā ar mazuļa pirmajiem zobiņiem.
Domājot par virsrakstu, sākumā prātā nāca kaut kas saistībā ar mazuļa pirmajiem zobiņiem. Tiešām var saskatīt zināmu līdzību starp partijas “Jaunais laiks” vadītās valdības īso mūžu un cilvēkbērna attīstību gada vecumā. Abi vēl nespēj pilnībā iztikt bez pamperiem, tomēr jau mēģina likt lietā pirmos izšķīlušos piena zobus.
Lai nu paliek zobi, šķidrās putriņas un autiņbiksītes. Jubileja tomēr ir svētki pat pieaugušiem cilvēkiem, kas veido valdību. Tādēļ godību tortītē iedegsim svecīti un tās gaismā mēģināsim palūkot, kāds bijis pirmais gads mūsu pašreizējās valdības mūžā.
Vairums cilvēku neizjūtot manāmas pārmaiņas. Daļa gan atzīst, ka beidzamā gada laikā esot “kļuvis labāk”, tomēr nepaskaidro un neprecizē, kas tieši un par cik labāk kļuvis. Daži priecājas par to, ka valdība veicinājusi atklātību sabiedrībā. Tiesa, seko piebilde, ka esot apšaubāms, ar cik demokrātiskām metodēm atklātība tiek nodrošināta.
Citi pauž, ka viņi kā uzņēmēji tagad jūtoties mazliet drošāk savā biznesā, taču izvairās to objektīvi pamatot. Optimisti, vērtējot valdības darbu, arī tagad pēc gada par tās lielāko panākumu uzskata to, ka, neraugoties uz zināmu vilšanos, valdība tomēr pratusi viņos uzturēt cerības, lai gan joprojām neesot pazīmju, ka tās drīzumā varētu piepildīties.
Viens otrs nedaudz pārprasti par lielāko valdības panākumu min referenduma iznākumu, tas ir, Latvijas iedzīvotāju izvēli pievienoties Eiropas Savienībai. Šai ziņā gan lielāks bijis tieši iepriekšējo valdību nopelns. Vēl vairāk: vasarā bijām liecinieki pašreizējās valdības iekšējām ķildām, kas draudēja izvērsties vērienīgā skandālā, bet tas savukārt protesta balsojumā referendumā pret valdību.
Grūti arī saskatīt tagadējās valdības nopelnus Latvijas gatavībā kļūt par ES pilntiesīgu locekli, jo vēl arvien ir daudz neskaidrību, piemēram, līdzfinansējuma nodrošinājumā ES fondu līdzekļu apgūšanai un šīs “Eiropas naudas” administrēšanā.
Tajā pašā laikā atsevišķas ministrijas gada laikā tiešām ir strauji virzījušas Latviju uz priekšu. Pirmkārt tās ir Ārlietu un Aizsardzības ministrija. Arī attiecībā uz Iekšlietu ministriju kopumā vairāk dzirdēts pozitīvas informācijas nekā sliktu ziņu – ieskaitot to, ka labā ziņa ir arī ziņu neslēpšana par slikto policistu atmaskošanu.
Bet ko reāli jaunu pagājušajā gadā mums devusi, teiksim, Satiksmes ministrija, Veselības ministrija? Katrs jauns ministrs (gada laikā veselības jomā nu jau divi) nācis vai nu kā skandāla iemiesojums (Āris Auders), vai kā katalizators, kas veicina skandāla rašanos (Ingrīda Circene). Ko labu devuši “ministri bez portfeļa” Nils Muižnieks un Ivars Gaters? Neko tādu, ko varētu pasvērt rokā, izmērīt. Ja neskaita ļembasta turpināšanos un pastiprināšanos sakarā ar visiem apnikušo un faktiski uzpūsto krievvalodīgo problēmu, ja neskaita jaunas variācijas par tēmu “Cik Latvijā jābūt pašvaldībām”…
Mūsu gadu vecā valdība nekādā ziņā nav uzskatāma par nelaiķi (daudz gan no tā nebija trūcis aizvadītajā vasarā), lai par to runātu “tikai labu vai neko”. Arī nupat minētais nav vienīgi kritika, bet gan – vēlējums darboties aktīvāk, konstruktīvāk, rezultatīvāk un, pats galvenais, konsekventāk.
Ir jaušamas pazīmes, ka dažas konsekvences jau ir stabilizējušās, dažas MK un premjera kļūdas sākts labot. Nevarīgs zīdainītis nekādā ziņā vairs nav tāds bēbis, kāds bija pat vēl tikai pirms pusgada.
Agrīnā vecumā augšanas procesi notiek daudz straujāk, tādēļ, cerams, varēsim būt liecinieki tam, ka arī mūsu valdība sabiedrības acīs progresēs arvien straujāk.
