Ilggadējā meža darbinieka un viedā rakstītāja IMANTA LIEKNIŅA atmiņu stāsts par 1967. gada 17. līdz 19. oktobra orkānu vedina padomāt, kā būtu katram jārīkojas, ja atkal Dabas māte atsūta ko līdzīgu.
Ilggadējā meža darbinieka un viedā rakstītāja IMANTA LIEKNIŅA atmiņu stāsts par 1967. gada 17. līdz 19. oktobra orkānu vedina padomāt, kā būtu katram jārīkojas, ja atkal Dabas māte atsūta ko līdzīgu. Interesanti, ka tolaik tika rakstīts, ka šādas vētras Latvijā var gadīties reizi trīssimt un vairāk gados. Taču likteņa ironija – pienāca 1969. gada 1. un 2. novembris, un stihija atkārtojās apmēram tādā pašā spēkā. Līdz mūsdienām vairāk gan nekas tamlīdzīgs nav noticis.
Pat vecie mežinieki neatcerējās redzējuši tik skaistu veco sievu vasaru kā 1967. gada oktobrī. Dienā gaiss sasila līdz divdesmit un vairāk grādiem. Dunduri bija pazuduši, un tikai retumis uzkūlās kāds ods, bet arī tas iedzēla tikai pieklājības pēc un tad nokaunējies lavījās prom. Vīri strādāja sporta krekliņos un biksēs un jutās kā Ēdenes dārzā…
Kādu vakaru oktobra otrajā pusē, darbu beiguši, lēnām čāpojām mājās. Izejot mežmalā uz pļavas, pēkšņi apstājāmies. Notika kaut kas pasakains. Pa pļavu ārā no meža nāca zvēri – rāmā gaitā stirnas, buķeļi. Tālāk bija daži brieži, zaķu bars un lapsas – visi juku jukām. Pļavas vidū aizaugušajā novadgrāvī muguras cilāja melnas mežacūkas. Par mums – ne mazākās vērības.
«Jei bogu, pastardiena nāk virsū,» teica Jāzeps. Skats šķita tik neīsts, nedabisks, ka gribējās izberzēt acis un padzīt kā halucināciju. Vēja ne pūsmiņas. Kad mežā redzēto mājās stāstīju sievai, tā brīdi skatījās un tad noteica: «Dzēris tu neizskaties, bet muldi kā Jemeļa…» Arī abi puikas mutītes aizvēra tikai pēc laba brīža. Ap deviņiem vakarā sāka celties vējš. Ap desmitiem jau nāca tādi grūdieni, ka vecā Ulmaņlaika mežsarga māja drebēja vien. Ap vienpadsmitiem pazuda elektrība un bija jālūko sveces un vējlukturis. Mūsu gošnele grasījās atnesties, tālab bija ik pa laikam jāiet uz kūti raudzīt. Sieva uzvilka jaku un izgāja vējtverī. Pēc brīža viņa sauca mani palīgā – kaut kas lēcies ar ārdurvīm, nevarot atvērt. Gāju pats. Tik tiešām tāda sajūta, ka kāds no pagalma tur durvis ciet. Ārā šņāca, un priekšnams krakšķēja. Vējš gūlās durvīs ar tādu spēku, ka ar pūlēm tās dabūju vaļā. Tūdaļ saņēmu sejā tādu grūdienu, ka aizsita elpu, lukturi nopūta. Saliekušies kā kabatnaži, abi ar sievu līdām uz kūti. Venta mierīgi gremoja, bet kūtiņa krakšķēja vien. Atpakaļ ejot, vējš mūs rikšiem pārtrieca pāri pagalmam un sviešus iemeta gaitenī. Jumta istabelē dzīvoja sveķotājs Dzenis. Tas bija nonācis lejā un teica, ka bail augšā sēdēt.
Ap pusnakti likās, ka būda nupat apgāzīsies. Saģērbām puikas, un visi sasēdāmies vējtverī – ja ēka bruks, tur nebūs vērbaļķu un griestu. Ap trijiem naktī vējš mazliet pierima, un mēs atgriezāmies istabā. Izgāju laukā, bet neko prātīgu nevarēja saskatīt. Tumšs, gaiss šņāca un svilpoja. Aizgāju uz kūti un iededzu vējlukturi: tieši laikā, Ventai bija atnācis mazs, jauks govslopiņš. Dzenim dārzā bija kādi divi trīs bišu stropi. Rīta gaismai svīstot, viņš aizgāja lūkot, kā tiem klājas. Pa logu noskatījos, ka Dzenis dārzā tā jocīgi danco. Pielec pie viena stropa, tad apcērtas un metas pie iepriekšējā. Izrādās, ka vējš norāvis stropiem jumtiņus, un vīrs cenšas tos ar kādu smagumu nostiprināt vietā, bet, tikko vienu saglābj, tā otram jumts atkal nost. Kad kļuva pavisam gaišs, atnāca Jāzeps ar citiem večiem. Ar jaunām ziņām viņi bija pārbagāti. Tāda četrdesmitgadīga bērzu audzīte pusceļā līdz manam mājoklim esot gar zemi kā nopļauta. Jāzepa mājās pie sovhoza fermas vējš esot aiznesis pa gaisu visu šīferi un nogāzis ūdenstornim rezervuāra bunduli. Sataisījāmies iet lūkot, kas darās cirsmā. Parasti tur tikām 45 minūtēs, todien – trīs stundās. Mežu nevarēja vairs pazīt. Koki sagāzti krustu šķērsu. Damakšņa egles izgāztas ar visu saknes plāci, priedes nolauztas, lapu koki padarīja šo mudžekli par īstiem Amazones džungļiem. Kad nokļuvām līdz cirsmai, atviegloti nopūtāmies: tralis (traktors T – 40) cirsmas vidū bija vesels. Izgāzto koku galotnes gulēja no tā pusmetru metru atstatus. Abas dīzeļdegvielas mucas, motorzāģu «Družba» benzīna un dīzeļeļļas mucas divsimt litru tilpumā bija ietriektas zemē. Paši motorzāģi, koku gāžamās dakšas un citi loriņi, kas aizejot palika noslēpti zaru kaudzē, tagad šajā mudžeklī vairs nebija atrodami. Kad atkal izkūlāmies no meža, viens no vīriem Rūdis jautāja: «Vai jūs, veči, apjēdzat, kālab dzīvnieki vakar muka prom no meža?» «Kā tad! Viņiem Dievs tas Kungs piezvanīja, lai lasās…» Rūdis nu reiz neticēja dzīvnieku spējai prognozēt laika apstākļus.
