Gada sākumā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs uzsāka pētījumu par čigānu stāvokli Latvijā.
Gada sākumā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs uzsāka pētījumu par čigānu stāvokli Latvijā. Līdz šim Latvijā nebija veikts neviens plašs un visaptverošs pētījums par vienu no senākajām un unikālākajām tās minoritātēm. Tāpēc galvenais projekta uzdevums bija savākt pēc iespējas plašāku un visaptverošāku informāciju par čigāniem tādās jomās kā izglītība, nodarbinātība, sociālie apstākļi, veselība, attiecības ar likumu, politiskā un sabiedriskā līdzdalība.
Sākot darbu, tika izvirzīti vairāki jautājumi par čigānu kultūras un identitātes īpatnībām, par patieso situāciju attiecībā uz čigānu diskrimināciju dažādās dzīves nozarēs, par sabiedrībā valdošajiem aizspriedumiem. Viens no jautājumiem bija par to, kuru no apzīmējumiem – «romi» vai «čigāni» – būtu pareizāk lietot latviešu valodā. Sākotnēji tika izvirzīts pieņēmums, ka vajadzētu pieturēties pie Eiropā lietotā vārda «romi». Pētījuma laikā tiekoties ar pašiem čigāniem, pierādījās, ka gan neoficiālās, gan oficiālās sarunās tiek izmantots vārds «čigāni» un pašiem čigāniem nav izteiktas vēlmes, lai turpmāk viņus sauktu par «romiem».
Projektā tika pabūts vienpadsmit Latvijas pilsētās, kur čigānu skaits pārsniedz 200 – Valmierā, Talsos, Tukumā, Jelgavā, Jēkabpilī, Daugavpilī, Ventspilī, Kuldīgā, Jūrmalā un Rīgā, kā arī Sabilē, kur čigānu īpatsvars ir visaugstākais Latvijā – vairāk par pieciem procentiem. Pilsētās pavadījām trīs līdz četras dienas un tikāmies gan ar pašvaldību un valsts institūciju pārstāvjiem, gan arī pašiem čigāniem.
Nebija vērojamas nozīmīgas reģionālas atšķirības čigānu situācijā vai amatpersonu attieksmē. Tās drīzāk bija jūtamas individuālajā amatpersonu attieksmē pret čigāniem. Bieži sastapāmies ar viņu nevēlēšanos runāt par šo jautājumu, kā arī centieniem ignorēt norādes, ka pret čigāniem varētu pastāvēt diskriminācija: «Kur, kur, bet mūsu pilsētā diskriminācijas nav!», kaut arī tajā pašā laikā daļa intervēto amatpersonu pauda aizspriedumus pret čigāniem. Paši čigāni bija ļoti atvērti, par ko varētu pateikties šā projekta sadarbības partnerei čigānu NVO «Ame Roma» vadītājai Vandai Zamickai.
Pieņēmums, ka čigāni veido noslēgtu kopienu, šā projekta ietvaros neapstiprinājās. Nebija gandrīz neviena gadījuma, kad viņi atteiktos runāt vai atbildēt uz kādu jautājumu. Tieši pretēji, iegriežoties kādās mājās, lai intervētu čigānus, pēc brīža pievienojās citi – reizēm pat vairāk nekā desmit, kas arī vēlējās paust savu viedokli. Protams, bija arī skeptiski noskaņoti, taču gandrīz neviens neatteicās sniegt informāciju. Jāuzsver «gandrīz», jo pavisam atšķirīgu pieredzi saskarsmē ar čigāniem piedzīvojām Daugavpilī, kur mīt krieviski runājošā čigānu kopiena. Tur rast kontaktus ar šīs tautas pārstāvjiem bija sarežģīti pat pašai čigānu NVO pārstāvei.
Intervijās čigāni lielākoties atbildēja ļoti emocionāli un bieži arī centās noteikt sarunu tematus un izvairīties no tiem, kas pašiem nešķita svarīgi. Bija vērojama arī aptaujāto vēlēšanās atklāt savu situāciju pēc iespējas dramatiskāk, lai gan ļoti daudzos gadījumos tas nebija nepieciešams – apmeklētie čigānu mājokļi liecināja par zemiem ienākumiem un trūcību.
Intervijas ar čigāniem, kas notika viņu vidē, bieži bija smags psiholoģisks brīdis, bet tās tikai apliecināja šā projekta nepieciešamību.
Izglītības trūkums ir viena no galvenajām čigānu sociālās integrācijas problēmām, kas kavē viņu iesaistīšanos darba tirgū, negatīvi ietekmē iespējas saņemt sociālo palīdzību. Vairāk nekā 40 procentu čigānu norāda, ka viņiem ir četru klašu un zemāka izglītība, bet vairāk par 25 procentiem savu izglītības līmeni nenorāda, kas varētu liecināt, ka čigānu skaits ar dažu klašu izglītību ir vēl lielāks – līdz pat 60 procentiem.
Otra būtiskākā problēma ir augstais bezdarba līmenis. Oficiālās darba attiecībās iesaistīto čigānu skaits nepārsniedz piecus procentus. Protams, šo problēmu padziļina izteiktā etniskā diskriminācija pret čigāniem nodarbinātības jomā. Viens no diskriminācijas iemesliem ir sabiedrībā valdošie negatīvie stereotipi par čigāniem. Pētījuma ietvaros īstenotā Latvijas iedzīvotāju aptauja atklāj, ka lielākajai daļai aptaujāto (71 procents) stereotipi ir izteikti negatīvi. Vispārinot iegūto informāciju, ir iespējams secināt, ka Latvijā pastāv gan tiešā, gan netiešā čigānu diskriminācija.
Nobeigumā gribētos uzsvērt, ka pienācis brīdis, lai par čigānu problēmu risināšanu atbildību uzņemtos valsts. Tāpēc ir tapis šis pētījums, lai to tālāk kā pamatu varētu izmantot valsts pārstāvji, sagatavojot programmu čigānu stāvokļa uzlabošanai.
No www.politika.lv
