Dace Vilne ar «Manu skaisto lēdiju» atjauno muzikālo iestudējumu tradīcijas Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī.
Frederika Lou mūzikla «Mana skaistā lēdija» pirmizrāde Alunāna Jelgavas teātrī paredzēta rītvakar, bet pirms dažām dienām, kad «Ziņas» pabija pilsētas kultūras nama zālē, tajā valdīja ne mazāks pirmsstarta drudzis, kādu teātra ļaudis «izspēlēja» pirms pusotra gada sagatavotajā uzvedumā «Rampa mirdz». Toreiz teātra rādāmā un parasti slēpjamā seja pēc Daces Vilnes scenārija tika atklāta publikai apzināti. Šoreiz «Ziņām» bija lemts ielūkoties izrādes tapšanas pēdējo mēģinājumu aizkulisēs, laupot režisores D.Vilnes un galvenās lomas atveidotājas Kristīnes Ozoliņas laiku, lai ieinteresētu potenciālo skatītāju par gaidāmo izrādi.
Pirmo uz nelielu sarunu izdevās piedabūt visaizņemtāko cilvēku – D.Vilni, kura, kā noskaidrojās, ir ne tikai režisore, bet arī konkrētā skatuves varianta autore.
– Kā ienāca prātā doma par opereti, vai šajā gadījumā pareizāk būtu teikt, mūziklu, kas līdz ar Rīgas Operetes teātra bojāeju nu jau pirms daudziem gadiem šķita Latvijā diezgan atmirstošs žanrs, vismaz tā tradicionālajā izpratnē?
Es nu gan par atmiršanu negribētu piekrist. Cita lieta, ka mēs esam atgājuši no klasiskās operetes (Imre Kalmans, Francis Lehārs un viņiem līdzīgie), bet mums bijušas ļoti daudzas Jāņa Lūsēna, Zigmara Liepiņa, Kārļa Lāča un citu viņu laikabiedru muzikālās izrādes, kas faktiski kvalificējamas kā mūzikli.
Latvijā ir bijuši mēģinājumi padarīt šīs izrādes nopietnākas vai mazāk nopietnas, dažu libretiem vispār izmantota absolūtā klasika, kā Zigmara Liepiņa «Lācplēsis» vai Kārļa Lāča «Pūt, vējiņi!».
– Tā ir literatūras klasika, bet mūzika jūsu nosauktajiem darbiem tapusi samērā vai pavisam nesen. Savukārt Frederika Lou mūzikls «Mana skaistā lēdija» pasaules slavu iekaroja, pateicoties 1964. gada filmai ar Odriju Hepbernu galvenajā lomā, kam arī rakstīta mūzika. Skatuves varianti tapuši vēlāk – tā apgalvo Jelgavas iestudējuma muzikālais vadītājs Aigars Reinis).
Tas jau ir mūzikla vai operetes uzveduma izdošanās galvenais priekšnoteikums – jābūt labai mūzikai. Neko sliktu neteikšu par manis jau nosauktajiem latviešu mūzikliem. Tomēr, lai kā arī negribētos (es domāju ne tikai Latvijas mērogā) izveidot ļoti nopietnu mūziklu, galu galā tas ir izklaides žanrs. Bet tās ir tikai manas domas – neizslēdzu iespēju veidot mūziklu pēc «Hamleta» vai «Romeo un Džuljetas» motīviem.
Arī izklaides žanrs var audzināt skatītājus, pat greizais spogulis, nostādīts savā īstajā vietā, dot audzinošu efektu. Bet visam apakšā jābūt labam (taču ne obligāti ļoti nopietnam un dramatiskam) literārajam materiālam, un šajā gadījumā pamats ir Bernarda Šova 1914. gadā uzrakstītā luga «Pigmalions». Pēc tās sižeta mūzikla libretu veidojis Alans Lērners.
Laiks tomēr ir pagājis, un mani Lērnera variants apmierināja ne gluži pilnībā, tāpēc, pašai sēžot pa vidu, vienā pusē noliku Šova «Pigmalionu», otrā – Lērnera sarakstīto libretu un veidoju savu variantu mūsu teātra iestudējumam. Kāpēc savu? Droši vien tādēļ, ka tur ir interesanta specifika. Stāsts ir par fonētikas un pareizrunas profesoru, kura mazturīgākie klienti domā, ka tikt pie lielākiem ienākumiem. Viņus traucē vienīgi neprasme perfekti runāt vai sabiedrībā labi uzvesties. Būtībā tas ir ļoti mūsdienīgi, jo runa un tamlīdzīgas prasmes vai neprasme cilvēku nodod daudz biežāk un ātrāk, nekā mēs bieži vien iedomājamies.
Ja Šova lugā tiek skarti daudzie un dažādie Anglijas dialekti, šo situāciju mākslīgi pārcelt uz ventiņu, latgaliešu vai vēl kādu citu Latvijā lietotu dialektu būtu diezgan dumji. Piemēram, «Pigmaliona» latviskajā tulkojumā nekas netiek mākslīgi lauzīts vai kropļots – Elīza Dūlitla kā runā, tā runā latviski. Lērnera libretā jau parādās dažādi māksloti kariķējumi. Domāju, ja mēs rādītu uz skatuves 1912. gada Londonu un Elīza runātu latgaliski, tas skatītājam šķistu «nedaudz padīvaini».
– Iestudējuma mērķauditorija?
Es nekad neesmu mēģinājusi auditoriju iedalīt kaut kādās grupās. Pirmkārt, ja raugāmies pēc vecuma, tad mani novērojumi liecina, ka cilvēka vecumu nenosaka ieraksts viņa dzimšanas dokumentos. Otrkārt, jaunieši visai bieži apmeklē izrādes, ko skatās arī vidējā paaudze, un otrādi. Ir pat kuriozi – vidējā paaudze bieži nesaprot to, kas it kā tieši viņiem būtu domāts. Vienīgais izņēmums, kur mēdzu dalīt auditorijas, – tās ir bērnu izrādes.
– Tas par saturu. Bet vai šī mūzika spēj aizraut jaunatni? Lielai daļai neko nenozīmē arī fakts, ka lieliskā «Mana skaistā lēdija» bija kulta filma pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.
Iestudējumā jaunatne darbojas – dzied grupa «TirkizBand». Jauni cilvēki ir arī solistu vidū.
– «TirkizBand» kā āķītis?
Man grūti pateikt, vai tieši tas būs tas «āķītis». Katram tas būs savs. Varbūt skatītājs nāks un teiks, ka kāds dzied labāk, bet kāds – sliktāk. Viss jāskatās kontekstā. Jebkurā gadījumā aizķerties var aiz tā, ka teātri skatīties nāk cilvēki, kas teātri mīl. Es pati esmu pietiekami izvēlīga un aizņemta un neeju uz katru profesionālā teātra izrādi.
– Vai skatītājam izrādē būs jautri?
Pilnīgi noteikti. Kā jau teicu, šis tomēr ir izklaides žanrs.
– Un kam uzticēts jautrību sagādāt?
Elīzu Dūlitlu, puķu pārdevēju, kam pareizas valodas problēmas traucē kļūt augstākas klases puķu pārdevēju, atveido Kristīne Ozoliņa. Profesora Higinsa loma uzticēta Andrejam Siliņam, kurš Alunāna teātrī darbojies pirms daudziem gadiem. Vairāk nesaukšu, jo tad būtu jāmin cilvēki trīsdesmit – personāžs ir liels. Ja pieskaita ansambļa «Lielupe» dejotājus, tad vēl vairāk.
– Kādreiz teicāt, ka ar lielu aktieru ansambli grūti tikt pie balvām «Gada izrādes» skatē.
Ar šo izrādi uz «Gada izrādes» balvu noteikti nemēģināsim pretendēt. Mēs arī neplānojam īpaši braukāt apkārt, jo dekorācijas Ivaram Pirvicam, ar kuru sadarbojamies ne pirmo reizi, sanākušas lielas un smagas, bet es to nedomāju kā mīnusu, citādi nebūtu šīs sadarbības. Manuprāt, Ivars scenogrāfijas jomā aug ar katru jaunu izrādi.
– Mūzika skanēs ierakstā?
Jā. Pirmkārt, dzīvā mūzika katrā izrādē prasītu lielas izmaksas, otrkārt, muzikālajam vadītājam un ieraksta diriģentam Aigaram Reinim izdevies savākt tik lielisku profesionālu mūziķu kolektīvu, ka viņu klātbūtne katrā izrādē nemaz nebūtu iespējama, jo visi ir ļoti «kustīgi» mākslinieki. Kaut vai Gidons Grīnbergs (I vijole) un Jurijs Savkins (II vijole), Ainārs Paukšēns (čells), Viktors Veļičko (kontrabass), Ieva Pudāne (flauta), Mārcis Kūlis (klarnete), Egīls Upatnieks (oboja), Ernests Mediņš (sitamie instumenti). Skaņu režisors – Varis Kurmiņš, bet izrādēs par labskanību rūpēsies Guntis Šveicers, par gaismām – Kārlis Freibergs. Daces Lankas kostīmi, Baibas Ķesteres dejas.
– Programmiņā kā Elīza Dūlitla minēta arī Ieva Karčevska?
Nākamreiz pilsētas kultūras namā «Manu skaisto lēdiju» rādīsim 25. novembrī, un tad titullomā iecerēts izmēģināt Ievu no mūsu pašu teātra.
Tomēr vispirms aicinu nenokavēt pirmizrādi rītvakar! ◆
Elīzas Dūlitlas lomā – Kristīne Ozoliņa
«Tagad esmu rīdziniece, bet saistīta ar Jelgavu vēl no tiem laikiem, kad mācījos Jelgavas Mūzikas koledžā (kā toreiz sauca Mūzikas vidusskolu). Pabeigusi augstskolu ar sarežģīto nosaukumu RPIVA, mācu mūziku Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā un 45. vidusskolā. Vēl piedalos projektā ar popgrupu «Karameles» turpat pie Rīgas, Pinķos. Esmu pabeigusi arī Rīgas Stradiņa universitāti un varu praktizēt mūzikas terapijā, ko arī daru.
Jelgavā uz skatuves neesmu pirmo reizi – pirms 12 gadiem dziedāju «Havajas puķē». Zinu, ka pirms pusotra gada tika iestudēts vēl viens atkārtojums, nedaudz saīsinātā variantā, bet tad mazulis neļāva kāpt uz skatuves.
Tagad gan nolēmu lietderīgi izmantot savu dekrēta atvaļinājumu un piekritu Daces Vilnes uzaicinājumam – nodziedāt Elīzas Dūlitlas lomu Alunāna teātra iestudētajā mūziklā «Mana skaistā lēdija». Citi jau saka – enerģijas man netrūkst, varu būt arī laba puķu pārdevēja.»
