Pozitīvi pārsteigts izskatījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, pērn augustā viesojoties Jelgavas novada jaunsargu nometnē Tīsos, kur aizrautīgi patriotiskā noskaņā instruktora Ērika Grinevica vadībā darbojās 54 jaunieši no Elejas, Vilces, Sesavas un citiem apkārtējiem pagastiem. Viņi bija gatavi ministram rādīt savas prasmes vēl un vēl. Laiks gāja ātri. Ministru pavadošais Jelgavas novada Domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune, paskatījies pulkstenī, uz atvadām ministram teica: «Man vajadzētu braukt. Šodien mazdēlam dzimšanas diena.» «Kāpēc tad viņš nav šeit?» ar žestu norādot uz jaunsargiem, iebilda Vējonis. Mazdēliņš jaunsardzei vēl esot par mazu. Bet tad es pajautāju: «Sakiet, ministra kungs, lūdzu, vai jūsu bērni ir jaunsardzē vai zemessardzē?» Atbilde bija: «Nē.»
Toreizējā augusta pievakare Tīsos ienāca prātā saistībā ar to, ka Raimonds Vējonis ir izvirzīts par Valsts prezidenta amata kandidātu. Domāju, viņš ir radījis atklāta, laipna cilvēka iespaidu. Vējoņa kungs spēj brīvi runāt gan ar jaunsargu pie ugunskura, gan ar augstiem politiķiem. Viņš neiedomājas pusvārdā pārtraukt žurnālistu, ja uzdotais jautājums nav «pa spalvai».
Taču, sabiedrībā vētot Valsts prezidenta amata kandidātus, gribētos, lai viņi pastāsta ne tikai par politiskajiem uzskatiem, bet arī par dzīvi. Ne jau intīmos sīkumos, bet tomēr, kā cīnījušies, kā mīlējuši, ko jutuši, redzējuši, lasījuši, kā bērnus audzinājuši, kas ir viņu sievas (vai vīri). Valsts prezidentam vajadzētu būt cilvēkam, kurš spēj pozitīvi iedvesmot šā vārda plašākajā nozīmē. Ne smieklam atgādināšu, kā apprecējās tagadējais Valsts prezidents Andris Bērziņš. Proti, tas notika tūlīt pēc viņa ievēlēšanas valsts galvas amatā. Nedrīkstēja taču prezidents dzīvot, kā mācītājs saka, grēkā. Bet sabiedrība ieguva pirmo lēdiju, kas ir izcila oratore. ◆
