Pēdējos gados Latvijā ierodas aizvien vairāk ārzemju apmaiņas skolēnu. Jelgavā šogad mācības sākuši pieci jaunieši – 4. vidusskolā mācās trīs skolēni no Taizemes, bet Spīdolas ģimnāzijā meitene no Šveices un puisis no Vācijas.
«Man ļoti patīk Latvija, jo cilvēki šeit ir ļoti draudzīgi – vienmēr, kad kādam uzsmaidu, viņi man atsmaida pretī. Esmu priecīga, ka no visām valstīm izvēlējos tieši Latviju,» saka Roze (pilnajā vārdā Roserungrong Buaklee), kura septembrī sāka mācības Jelgavas 4. vidusskolas 11.a klasē. Meitene nāk no Taizemes ziemeļu daļas lielākās un kulturāli nozīmīgākās pilsētas Čangmajas (Chiang Mai). Viņa ir vienīgais bērns ģimenē, abi meitenes vecāki ir žurnālisti. Roze stāsta, ka Latvija daudzējādā ziņā atšķiras no Taizemes, sākot jau ar dabu un laikapstākļiem – Taizemē pat ziemā gaisa temperatūra ir ap 20 grādiem. Par labu Latvijai runājis arī kāds pētījums, kurā mūsu valsts atzīta par vienu no desmit drošākajām pasaulē.
Piesaista dažādās valodas un kultūra
«Domāju, katrā valstī ir īpašās lietas, ko atklāt. Trīs lielākās Latvijas vērtības ir valodas, kultūra un vēsture,» stāsta meitene. Viņa novērtē mūsu tautas dziesmas un tautas deju tradīcijas, to, ka Latvija ir saglabājusi tradicionālo kultūru, tajā pašā laikā atverot durvis arī modernajam. «Jaukie cilvēki, daudzās valodas un senā kultūra ir galvenie iemesli, kāpēc izvēlējos Latviju starp citām Eiropas valstīm un Ameriku. Āzijā cilvēki Latviju nepazīst. Esmu laimīga, ka varu būt šeit, iepazīt valsti un mācīties valodu. Kad došos atpakaļ uz mājām, varēšu pastāstīt par Latviju un esmu droša, ka cilvēki sāks interesēties par to un iemīlēs tāpat kā es,» pārliecināta Roze. Atgriežoties Taizemē, meitenei vēlreiz nāksies mācīties 11. klasē, taču viņa neuzskata, ka tas būtu zemē nosviests laiks. «Būšu ieguvusi jaunu pieredzi, kuras nebūs maniem draugiem,» tā Roze, kura Latvijā pirmo reizi mizojusi kartupeli un nogaršojusi biezpienu. Rupjmaize gan viņai neiet pie sirds.
Rozes vaļasprieks ir dejošana, ar ko viņa aizraujas jau kopš bērnības. Taizemē viņa apguvusi tai dejas, bet Jelgavā sākusi mācīties latviešu tautas dejas. Latviešu tautas dejas internetā noskatītos video meiteni sajūsminājušas jau tad, kad viņa vēl tikai meklēja informāciju par Latviju. «Tautas dejas un dziesmu svētki ir ļoti skaista latviešu tradīcija. Esmu iemīlējusi tautas dejas, vēlos tās apgūt labāk un saglabāt piemiņai no posma, ko pavadu šeit, bet tas prasa laiku. Taču man patīk izaicinājumi,» atklāj meitene.
Viņa gan vēl nav izlēmusi, ko vēlas studēt pēc vidusskolas, taču, visticamāk, nākotnes profesija būs saistīta ar valodām – matemātika un dabaszinātnes nav Rozes stiprās puses. Iespējams, tā būs diplomātija. Meitene stāsta – ja šī gada laikā kaut nedaudz izdosies apgūt krievu valodu, tētis apsver meitas studijas Krievijā, vienā no lielākajām pasaules valstīm.
No viesskolēna par paša bērnu
Roze Latvijā ieradās ar bezpeļņas skolēnu un pieaugušo apmaiņas organizācijas «AFS» starpniecību, un viņu savā ģimenē uzņēmusi Anitas un Imanta Krustiņu ģimene, kurā aug meita Zane, dēli Roberts un Patriks Lauris un dzīvo arī Anitas mamma. Ģimenei šī nav pirmā pieredze ar apmaiņas skolēniem. «Vēl pirms trim gadiem par «AFS» neko nezinājām. Braucām uz kapusvētkiem Gulbenē. Tā kā mums patīk ceļot, iebraucām arī Cēsīs, kur notika pilsētas svētki. Tur bija «AFS» telts, un organizācijas pārstāvji mūs ar meitu uzrunāja. Meita uzreiz iedegās, mēs ar vīru to visu apdomājām drusku lēnāk. Izspriedām, ja Dievs mums šo iespēju dod, kāpēc nepamēģināt,» stāsta Anita, kura tagad ir arī organizācijas brīvprātīgā.
Pats sākums ar viesskolēniem gan nebija pārāk veiksmīgs – itāļu meiteni drīz vien sirds aizsauca mājās. Tad ģimenē ienāca čīliešu puisis Migels, nākamajā gadā taizemiešu meitene Opāla, bet pašlaik ģimene uzņēmusies rūpes par Rozi. «Sapratām, ka bērni no tālākām valstīm vairāk atbilst mūsu ģimenei – eiropieši sevi uzskata citā līmenī. Pagājušajā gadā mums bija ļoti labi bērni no Taizemes – beigās man bija nevis viena meita, bet vismaz piecas. Kad aizbraucu uz «AFS» noslēguma nometni, uzreiz vesels bars taizemiešu meiteņu apkārt, smaida un apkampj,» stāsta Anita, kuras mājās meitenes regulāri viesojušās.
Anita teic, ka līdz ar viesskolēnu uzņemšanu mainījušies arī paši. «Esam kļuvuši tuvāki, un bērniem tā ir ļoti laba valodas prakse. Mēs ar vīru pārsvarā runājam latviski, mamma tikai latviski. Ja galīgi netiekam galā, bērni mums ir tulki. Turklāt viss jau nebeidzas ar brīdi, kad bērns aizbrauc projām – viņš arī pēc tam paliek tavs bērns,» aizkustinājuma asarām ieriešoties acīs, stāsta Anita. Ģimene joprojām sazinās ar Migelu un Opālu, saņem paciņas. Anita atzīst, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās pieņemt savā ģimenē citādo – neatbrauc jau mazs bērniņš, bet gan jaunietis ar saviem niķiem un stiķiem. Lauzt stereotipus un pielāgoties nākas abām pusēm. Anita arī piebilst, ka «AFS» joprojām meklē viesģimeni brazīliešu meitenei, kas Latvijā ieradīsies janvārī.
Abpusēja mācīšanās
Roze klasē nav vienīgā ārzemniece – klasesbiedri savā vidū uzņēmuši arī otru taizemiešu meiteni Fatimu (Phatima Katkeaw). Abas ir sajūsmā par to, cik erudīti ir Latvijas jaunieši. «Viņi prot daudzas valodas – latviešu, angļu, krievu, vācu, arī dāņu un franču –, tajā pašā laikā viņiem ir labi panākumi arī sportā un mūzikā. Taizemē skolēni nerunā angliski, jo viņi ir kautrīgi,» stāsta Roze, kurai arīdzan prieks, ka Latvijā nav jāvalkā skolas forma. Viņas prioritāte ir šī mācību gada laikā iespējami labā līmenī iemācīties latviešu valodu, ja izdosies, apgūt arī krievu valodas pamatus. Latviešu valoda viņai pagaidām nešķiet grūta, ja nu vienīgi gramatika. Roze atzīst, ka kopumā latviešu valoda ir vieglāka nekā ķīniešu valoda, kuru mācījusies Taizemē.
4. vidusskolas direktors Agris Celms stāsta, ka skolai ir bijusi dažāda pieredze ar apmaiņas skolēniem. Kā pozitīvu piemēru viņš min iepriekšējā mācību gada taizemiešu skolnieci Ketu, kura apguva latviešu valodu, bija gatava šeit mācīties arī 12. klasē un tālāk studēt. Tajā pašā laikā kāds cits skolēns tā vietā, lai pats painteresētos par stundas tēmu internetā angļu valodā, neizrāda iniciatīvu.
To, ka Roze un Fatima Latvijā ieradušās nevis vienkārši tāpat, bet ar noteiktu mērķi iepazīt kultūru un iemācīties valodu, pamanījuši arī meiteņu skolotāji un klasesbiedri. Klases audzinātājs Aleksejs Lukjančikovs, kurš 4. vidusskolā strādā pirmo gadu, atzīst, ka sākumā bijis neliels uztraukums, kā izvērtīsies mācību un audzināšanas darbs, jo iepriekš pieredzes ar ārzemju skolēniem nav bijis. Tomēr pedagogs atzīst, ka Roze un Fatima ir iedzīvojušās klases kolektīvā, kurš ir saliedēts. «Lielākā problēma ir valodas barjera, jo meitenes vēl tik labi nerunā latviski un arī ne visi skolotāji labi saprot angliski. Bet ir jūtams liels klasesbiedru atbalsts. Meitenes stundās sēž kopā ar klasesbiedriem, kas labi prot angļu valodu un var palīdzēt,» skaidro A.Lukjančikovs.
Lai gan ārzemju skolēni valodas barjeras dēļ nespēj pilnībā sekot līdzi mācību procesam, viņi piedalās visās stundās. A.Lukjančikovs norāda – tas, vai skolēns spēj sekot līdzi mācību darbam, lielā mērā atkarīgs no pedagoga. «Skolotājs var tēmu mācīt latviski, bet var iedot kādus materiālus arī angliski. Nesaku, ka skolotājiem stundās būtu jārunā angliski, bet var, piemēram, skolēniem sagatavot atslēgas vārdus, lai viņi var sekot līdzi. Manās stundās meitenes sēž kopā ar klasesbiedriem, kuri cenšas tulkot. Tas varbūt nav tik pareizi, bet vai labāk ir, ka šie skolēni vispār neseko līdzi stundai? Varbūt viņi var rakstīt nevis pārbaudes darbus, bet veidot, piemēram, prezentācijas. Es meitenēm mācu kulturoloģiju un politiku – viņas stundās stāsta par savas valsts kultūru, un šo darbu var arī novērtēt. Manuprāt, tas ir vērtīgi arī klasei – man nav jāstāsta no sava skatupunkta, jo ir meitenes, kuras var izstāstīt, kā ir dzīvē,» mācību metodēs dalās skolotājs. A.Lukjančikovs teic, ka darbs ar ārzemju jauniešiem ir lieliska pieredze un tas ir abpusējs mācīšanās process. Pašam tā ir iespēja uzlabot angļu valodas prasmes. Viņš novērtē, ka arī meitenes cenšas runāt latviski – pirmajās dienās tie bijuši atsevišķi vārdi, kā paldies un lūdzu, tagad jau tās ir frāzes un teikumi.
Šogad ne Jelgavas novadā, ne Ozolnieku novadā apmaiņas skolēnu nav. ◆
