23. augustā, Staļinisma un nacisma upuru atceres dienā, kad Svētbirzē pulcējas politiski represēto apvienības “Staburadze” dalībnieki, parasti starp klātesošajiem un arī runātājiem ir emeritētais LLU profesors Jānis Ābele.
1949. gada 25. martā arī viņš, būdams bērns, kopā ar ģimeni tika izsūtīts no Dzērbenes pagasta uz Tomskas apgabalu Krievijā. Starp saviem likteņa biedriem viņš izceļas ar to, ka piedalās fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajās ekspedīcijās uz izsūtījuma vietām. Braucieni ir tāli, nogurdinoši, bet vēl aizvien profesoram pa spēkam.
Sibīrija atgādina bērnību
“Sibīrija mani pievelk. Tur pagājuši mani tīņa gadi, laiks no 10 līdz 17 gadu vecumam. Tas paliek atmiņā. Bērniem tās izsūtījuma grūtības ir citādas,” saka Jānis Ābele. Viņš uzskata, ka Sibīrijas gadi viņu norūdīja tālākajai dzīvei un karjerai, kas lielākoties ritēja padomju laikā. Citādi tas bijis vecākiem – tēvam Latvijas Brīvības cīņu dalībniekam Rūdolfam Ābelem un mātei Elzai. Dēls ir pateicīgs, ka viņi izsūtījuma grūtībās nesabruka.
Ābeļu ģimenes deportāciju parakstīja okupētās Latvijas čekas priekšnieks Alfons Noviks. Iemesls – sakari ar nacionālajiem partizāniem. Jānis Ābele lepojas, ka tēva brālis partizānu grupas komandieris Pēteris Ābele pretojās līdz apcietinājumam 1952. gadā, “kad greizsirdīga brūte viņu nodeva”.
2016. gada vasarā profesors kopā ar “Sibīrijas bērnu” ekspedīciju devās uz Tomskas apgabalu, kur aizbrauca uz savu agrāko dzīvesvietu – Kņazevkas sādžu. No tās nav palicis pāri nekas, tomēr ekspedīcijas dalībniekiem izdevās atrast aizaugušo kapsētu, kur dus viņa vecmāmiņa, un novietot piemiņas plāksni. To iesvētīja mācītājs Guntis Kalme. Šovasar trīsdesmit četru “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas dalībnieku maršruts veda uz Krasnojarskas un Omskas apgabalu Krievijā, bet pēc tam uz Kazahstānu – tās galvaspilsētu Astanu, Karagandu un Almati.
Tautas dziesma atgriež atmiņu
Ceļš no Rīgas uz Maskavu un tālāk līdz Sibīrijai, kur 1949. gadā aizgāja nedēļas, mūsdienās dažās stundās tika veikts ar lidmašīnu un no Krievijas uz Kazahstanu ar vilcienu. Bet pa Omskas, Krasnojarskas apgabalu un daļēji arī Kazahstānu ekspedīcijas dalībnieki ceļoja ar autobusu. “Arī šogad visur mūs ļoti labvēlīgi sagaidīja. Cilvēki par dzīvi nesūdzējās. Pirmo reizi bija tā, ka mums pa gabalu sekoja un novēroja. Droši vien tas bija Krievijas drošības dienests,” spriež politiski represētais. Taču patīkami pārsteiguši krievu televīzijas žurnālisti, kas, sarkastiski nosodot, parādījuši, kā vietējā administrācija nelaiž viesus no Latvijas apmeklēt kapsētu pie Zeļenogorskas, kas ārzemniekiem skaitās slēgta pilsēta.
“Vairākās sādžas satikām ap deviņdesmit gadu vecas latvietes, kas pirmajā mirklī saka, ka latviski vairs nerunā, bet, kad uzdzied kādu tautas dziesmu, tante atraisās, dzied līdzi un mācītājam Guntim Kalmem stāsta, ka visu savu dzīvi krievu baznīcā nav gājusi,” pasmaida Jānis Ābele, piebilstot, ka sava ticība ir pēdējais balsts, pie kura svešumā turas cilvēks.
Viesnīcās Krasnojarskā un Omskā apkalpošana bijusi Skandināvijas līmenī. Kā pa kāzām galdi klāti Malijas Imbežas sādžā, kur pašvaldības vadītājs ir Jurijs Žirnovs. Viņa vecmāmiņa, kas pērn aizgājusi aizsaulē, bija latviete. “Jurijs Krievijā ir labi iedzīvojies, meitas brauc ar jaunām japāņu automašīnām. Ģimenei arī Latvijā ir īpašums, un viena meita vēlas iegūt Latvijas pilsonību. “Viņa kā Latvijas politiski represēto pēctece bija uzaicināta uz pieņemšanu pie Latvijas Valsts prezidenta, bet gan jau mūsu bāleliņi birokrāti atradīs šķēršļus, lai pilsonības piešķiršanu nejēdzīgi sarežģītu,” skeptiski nosaka Jānis Ābele.
Kviesīši “vardei līdz krūtīm”, bet degviela lēta
Vērojot Sibīrijā apkārtni, “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas dalībnieks piefiksējis, ka federālie ceļi ir labas kvalitātes, taču smagās automašīnas, kas liecinātu par ekonomisko attīstību, redz mazāk, nekā tas bija agrāk. “Ceļi, kas savieno vienu sādžu ar otru, dubļos diez vai ir izbraucami. Jaunatne cenšas pārcelties uz Krasnojarsku vai Omsku. Zemīte aizaug ar bērziem, augstvērtīgo Sibīrijas ciedru nemaz nevarēju jaunajiem ceļa biedriem parādīt,” teic Jānis Ābele. Krievijas oficiālā statistika liecina, ka tur atšķirībā no Latvijas iedzīvotāju skaits aug, taču profesors par šo ziņojumu ir skeptisks: “Grūti pateikt, vai šīm ziņām var ticēt. Bērnus redz, bet ne sevišķi daudz.”
Būdams agronoms, Jānis Ābele vairāk uzmanības pievērsis laukiem, kur galvenokārt redzējis jau vecu baltkrievu un krievu tehniku. “Kviesīši aug “vardei līdz krūtīm”, šogad ražība varētu būt kādi 15 centneri no hektāra (Latvijā vidējā ražība ir ap 45 centneri no hektāra, bet lielsaimniecībās sasniedz pat 100 centneru),” stāsta profesors. Sibīrijas kontinentālajā klimatā augusts ir pietiekami sauss, tādēļ graudi nav jākaltē. “Varbūt tā var audzēt labību, ja ir lēta degviela,” spriež Jānis Ābele. Sibīrijā degviela ir uz pusi lētāka nekā Latvijā. Prasmīgie latviešu lauksaimnieki tur varētu braukt un izvērsties, taču, viņaprāt, to darīt attur politiskā situācija, kas Austrumos ir neprognozējama. Profesors raizējas, ka nesaņem atbildes no Krievijā satiktajiem draudzīgajiem cilvēkiem, un pieļauj, ka pasta sūtījumus tur kontrolē.
Kazahstānā taisās ieviest latīņu alfabētu
Politiskā ziņā labāks iespaids bijis Kazahstanā, kur ekspedīcijas pārvietošanās vismaz redzami netika kontrolēta. “Kazahijas prezidents Nursultans Nazarbajevs uzskata, ka visi represētie, kas bijuši ieslodzīti Kazahstānas teritorijā, ir atdevuši spēkus Kazahstānas valsts labā un īpaši godājami. Karagandā ir liels represēto piemiņai veltīts muzejs,” stāsta Jānis Ābele. Līdz 2024. gadam šajā valstī plānots pāriet no rakstības kirilicā uz latīņu alfabētu, vairāk tuvināties Rietumiem. Kazahi stāstījuši, ka šajā ziņā izjūt Krievijas pretestību. “Tik radikālas izmaiņas kā rakstības maiņa var veikt, ja ir stipra valsts vara,” secina profesors. Kazahstanā smejoties par to, ka mūsdienās ik gadu ap 17 miljoniem tonnu graudu iegūst bez kādas ažiotāžas, bet padomju laikos uz Kazahstānu palīgā ražu vākt brauca komjaunieši no visas padomju valsts. Tagad ar to tiek galā paši.
23. augusts Jānim Ābelem vairāk saistās ar 1989. gada “Baltijas ceļu”, kad rokās sadevās varbūt pat pusotrs miljons no visu triju Baltijas valstu iedzīvotājiem. Viņš nekādā gadījumā nepiekrīt, ka nacisma un komunistiskā terora upuru piemiņas dienu Latvijā varētu būt par daudz. Viņaprāt, pirmkārt tās ir vajadzīgas jaunajai paaudzei. Arī “Sibīrijas bērnu” ceļojumā vecākiem līdzi bija jaunieši.
Fonds “Sibīrijas bērni”
• Rīko atceres pasākumus saistībā ar 1941. un 1949. gada komunistiskajām masu represijām.
• Organizē ekspedīcijas, piemiņas zīmju uzstādīšanu Krievijā, kurp tika deportēti Latvijas pilsoņi.
• Producē filmas un grāmatas par masu deportācijām.
• Dibinātāja – pazīstamā kinodokumentāliste Dzintra Geka.
• Fonda sadarbības partneris ir Eiropas Reģionālās attīstības fonds.
• “Vairāku gadu garumā esam mērojuši tūkstošiem kilometru Krasnojarskas, Tomskas, Omskas, Magadanas, Amūras un citos apgabalos, lai apmeklētu izsūtījuma vietas. Tur palikušie Latvijas bērni šobrīd ir sirmgalvji un invalīdi. Viņiem nolaupīta ne tikai Dzimtene un tuvinieki, pārkrievošanas politika atņēmusi arī dzimto valodu, daudzi vairs nespēj latviski sazināties. Mūsu pienākums ir viņus apmeklēt, aizvest krustus un piemiņas zīmes, atstāt piemiņas plāksnes muzejos, kur vietējā vara to atļauj.”
No “Sibīrijas bērnu” fonda publicētajiem materiāliem
