Istabas tālākajā kaktā stāv skapis. Tāds necils, pirkts vēl tālajos padomju laikos. Diena sliecas uz novakaru, un skapja kaktā kļūst arvien tumšāks.
“Istabas tālākajā kaktā stāv skapis. Tāds necils, pirkts vēl tālajos padomju laikos. Diena sliecas uz novakaru, un skapja kaktā kļūst arvien tumšāks. Neviena nav mājās, tāpēc klusums spiež ausīs. Negaidot skapī kaut kas klusi nograb. Izklausās, ka sākuši kustēties tukšie drēbju pakaramie. Atkal iestājas klusums. Pēc brīža graboņa atsākas daudz skaļāk un nenorimst. Liekas, ka vecajā skapī šoreiz būtu iemājojis peļu leģions, kas to vien dara, kā danco pa pakaramajiem. Pēc brīža ar pretīgu čīkstoņu atveras skapja durvis un…”
Tas ir citāts no “Zemgales Ziņās” pirms pāris mēnešiem publicētā komentāra par tā dēvētajiem “čekas maisiem”. Šonedēļ kārtējo reizi (piedodiet par kalambūru) “simts viedo galvu” it kā pielika punktu čekas skeleta grabēšanai un no skapja izbāztajai kaulainajai rokai istabas tumšajā kaktā.
Skaidrība tā kā būtu ieviesta, jo laikam taps publicēti riktīgie Latvijas valsts slepenie naidnieki. Tomēr rodas vēlme bilst dažus vārdus par principiem un iespējamiem motīviem, kāpēc vienā vai otrā jautājumā Saeimas deputāti pieņem vienu vai otru lēmumu.
Dažbrīd, vērojot mūsu Saeimas deputātus, liekas, ka atsevišķos balsojumos viņiem smadzenēs atslēdzas jebkādi, nerunājot jau par loģisko, domāšanas centri. Vai tiešām nospiedošais deputātu vairākums, kurš trešdien balsoja par juridisko formulējumu, kas ļauj jebkuram uzzināt “noslēpumaino” maišeļu saturu, nesaprata šā lēmuma sekas? Ja nesaprata, tad varam spriest par viņu kompetences līmeni arī balsojot kaut vai, piemēram, par valsts budžetu un tā grozījumiem. Savukārt, ja trešdienas balsojums saistīts ar cenšanos celties pašu iedomātā elektorāta acīs, tad tas ir tik nožēlojami, lai to apspriestu.
Visi saprotam, ka kārtējās vēlēšanās iebalsotie jebkura līmeņa deputāti patiesībā ir tādi paši cilvēki kā ikviens no mums. Ar tādām pašām kaislībām un cilvēciskām vājībām. Tikai brīdī, kad jāizdara izvēle par vienu vai otru kandidatūru, ir vēlme savu izredzēto partiju un tās kandidātus iedomāties par mesijām, kas glābs gandrīz līdz kliņķim novesto valsti, pilsētu vai pagastu. Trešdienas balsojums faktiski ir parlamentārās demokrātijas diskreditācija, lai arī aiz kādiem cēliem saukļiem valsts likteņlēmēji tagad mēģina aizslēpties. Tieši tas pats sakāms arī par deputātiem, no kuru balsojuma ir atkarīga dzīve vietējā pašvaldībā. Pirms cel roku vai nospied balsošanas mašīnas pogu, padomā, ar ko saistīts tavs, deputāt, balsojums! Vai tu debatēs sāc runāt tikai tādēļ, lai zālē sēdošie žurnālisti izdzirdētu tavu asprātīgo domu gājienu un vārdu birumu? Varbūt tavs balsojums ir saistīts tikai ar to, lai kādam ieriebtu?
Atgriežoties pie tā paša nelaimīgā maišeļu jautājuma, jāteic, ka tie acīmredzot ir sagaidījuši savu piepildītāju cerību brīdi. Ja to saturs būtu publiskots pirms gadiem desmit, tas būtu tam brīdim, iespējams, atbilstošs lēmums. Tagad vairāk kā par idiotismu to nevar nosaukt, jo neparedzēt sekas var tikai, maigi sakot, netālredzīgs cilvēks. Turklāt sarakstos minētie nebūt neizsmeļ bijušo kolaboracionistu sarakstu. Nav arī noliedzams, ka tajā esošie tika atstāti vēlākai “apēšanai”. Pārfrāzējot senas Imanta Kalniņa dziesmas vārdus – pašlaik runa ir ne tik daudz par kreklu, ko vilkt mugurā, kā par sirdsapziņu, kuras varbūt nav.
Līdz komentāra nodošanai iespiešanai nebija zināms, kādu lēmumu par Saeimas deputātu grozījumiem likumā pieņems Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga.
