1999. gadā strādājot pie Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta, Latvijas Valsts vēstures arhīvā vairāku cunftu lietās atradu gotu šriftā drukātu slavenā Jelgavas advokāta, tieslietu padomnieka Kristofa Ludviga Tetča testamenta tekstu.
1999. gadā strādājot pie Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta par Jelgavas amatniecības organizāciju vēsturi, Latvijas Valsts vēstures arhīvā vairāku cunftu lietās atradu gotu šriftā drukātu slavenā Jelgavas advokāta, tieslietu padomnieka Kristofa Ludviga Tetča testamenta tekstu, ar kuru viņš novēlēja pļavu pie Dobeles šosejas godātajiem Jelgavas mākslinieku un amatnieku amatiem. (Jāpiebilst, ka tajā laikā par māksliniekiem sauca arī zeltkaļus, grāmatsējējus un pulksteņmeistarus).
1999. gada Jelgavas Amatu dienās nelielā izstādē par Jelgavas amatnieku vēsturi eksponēju ātri un tieši (bez filologu konsultācijas) tulkotu tekstu. Ir laiks publicēt šo slaveno, leģendām apvīto testamentu «zināšanai katram, kam tas interesē». Tas tāpēc, ka ar 1793. gada 24. jūlija dokumentu Viņa Augstība Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris paziņo godātajam Johanam Ādamam Blesem, hercoga rezidences pilsētas Jelgavas visu mākslinieku un amatnieku prezidējošam eltermanim, ka ar «valsts varas autoritāti» apstiprina Kristofa Ludviga Tetča dāvinājuma dokumentā Jelgavas mākslinieku un amatnieku amatiem ietilpstošās privilēģijas, rīkojumus un noteikumus. Pirms mēneša Kristofs Ludvigs Tetčs bija sastādījis šādu dokumentu.
Es, apakšā parakstījies, ar šo testamentu ar šo stundu man piederošo pļavu pie Dobeles ielas, uz kuras atrodas galma padomnieka Švandera un mans kaps, visās tās robežās, kas apzīmēta ar grāvjiem, uz mūžīgiem laikiem novēlu Jelgavas pilsētas amatnieku un mākslinieku godātajiem amatiem un nododu to tiem par [īstu un noteiktu] īpašumu. Īsumā nolūks manam dāvinājumam ir sekojošs: ik gadu ieņēmumi no pļavas, kurus vispiemērotākā veidā varēs iegūt no ikreizējas četru vai sešu gadu ilgas iznomāšanas, kuru veiks attiecīgā laika pilsētas amatu eltermaņa (vecākā) kungs. Pēc tam nākošajā gadā tā godāto amatu meistara meita, kuru pirmo gadā salaulās jebkuras reliģijas mācītājs un kura nav atraitne, tajā paša dienā no eltermaņa saņems amata dāvanu.
Un, lai jaunlaulāto pāris arī mani atcerētos, es vēlos un lūdzu, lai līgava un līgavainis ar eltermaņa kunga gādību tajā pašā gadā alejā, kas ved pie mana kapa vai arī kur citur nepieciešams vai pašiem jaunlaulātajiem patīkami, iestādītu divpadsmit bērzus, un, tā kā tas notiks visus gadus, aleja tiks uzturēta un saglabāta. Kopjot aleju, līgava, kā es noteikti zinu, dāvanas dēļ, kuru tā būs saņēmusi no amatiem, labprāt man atlīdzinās ar savu labu piemiņu.
Visus strīdus par priekšrokas došanu kādam pārim, kuri var rasties vēlāk, pildot dāvinājuma testamenta noteikumus, vajag izšķirt ne vienam citam kā tikai attiecīgā laika cunftu vecākajam. Viņa pieņemtajam lēmumam, ja tas balstīts uz taisnību, tiesiskumu un patiesību, jābūt nemainīgam.
Tas būs pietiekami, lai tā meistara meita, kura pirmā gadā salaulāsies, var saņemt naudas summu no pļavas nomas.
Un ar šo es nododu manu dāvinājuma rakstu un uzdodu izpildīt tajā ietilpstošos noteikumus manam laikabiedram un labam draugam tagadējam pilsētas amatu vecākajam Johanam Ādamam Blesem ar lūgumu, lai viņš kārtotu juridisku īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā un katrā amata lādē varētu deponēt viņa parakstītu testamenta eksemplāru. Izdots 1793. gada 24. jūnijā
Kristofs Ludvigs Tetčs, tieslietu padomnieks Mans paraksts un zīmogs
