Jubileju jubilejas sanākušas latviešu deju līderim, pieredzējušam Deju svētku virsvadītājam un lielam dziedātmīlim Vilim Ozolam.
Jubileju jubilejas sanākušas latviešu deju līderim, pieredzējušam Deju svētku virsvadītājam un lielam dziedātmīlim Vilim Ozolam. 20. martā pašam palika 75 gadi, šodien viņa reiz vadītais «Diždancis» svin 20 gadu jubileju, bet Ozola kungs kopā ar kundzi Veriņu šai pašā dienā atzīmē arī savu 45 gadu kāzu jubileju.
Dzimšanas dienu Vilim bija iecerēts svinēt «Promenādē», taču gripa visu izjaukusi. Tā nu slimošanas dēļ pasēdējuši mājās.
Abi Ozola kunga dēli arī daudziem ir pazīstami vecākais, Uldis, labu laiku vadīja to pašu «Diždanci», bet tagad strādā kā somu firmas «Oras» pārstāvis Latvijā. Savukārt Aigars Ozols, kā to daudzi zina, ir visai nepateicīgā amatā pilsētsaimniecības departamenta direktors. Šo bagātību kuplina pieci mazbērni.
Pirms un pēc kāzām
Ozola dzimta ir īsti zemgalieši. Veriņas senči gan nav no Jelgavas puses. Sievastēvs bija Latgales puisis. Cara laikā viņš aizbraucis uz Pēterburgu izsisties dzīvē. Tur iepazinās ar vienu poļu dāmu Domeniku Skavronsku, kas kļuva par Veriņas mammu.
Tā poļu elegance viņai brīžam lec ārā, smej Vilis. Agrāk karaļu ģimenēs ļoti tuvi radi precējās, un tādi kleini bērni bijuši. Mums iznāk tālāks «sakrustojums» un, tā sakot, veidojusies šķirnes atlase.
Es gan esmu no dziļiem laukiem nācis. Būtiskākais mēs ar Veriņu abi esam sagadījušies uz viena viļņa. Mēs neesam tikai vīrs un sieva, bet arī draugi. Tam ir liela nozīme. Domubiedri! Mums vienmēr ir par ko runāt. Arī Veriņa visu savu mūžu bijusi ne tikai skolotāja, bet arī nodarbojusies ar dejām. Esam arī pastrīdējušies, bet nevar jau tā būs, kā es gribēšu.
Vecāko Ozolu pāris dzīvo tai pašā dzīvoklī Akadēmijas ielā, kur reiz sākuši kopējās gaitas. Dzīvoklis bijis Veriņai, kas tolaik vadīja deju kolektīvu un strādāja par skolotāju pedagoģiskajā skolā abas ar kolēģi dzīvojušas kopā.
Savedusi māsa
Veriņas māsa Lija satikusies ar Vili seminārā, kad ar Veriņu vēl viņi nebija redzējušies.
Māsa visu nokārtoja tā, stāsta Vera Ozola, – ka izprasīja no Viļa grāmatu, bet man lika to atdot…
Es viņu ieraudzīju un domāju bet viņa taču man ir vajadzīga, – saka Vilis. Ko tad es citu vairs darīšu. Ir tā, ka cilvēki saiet kopā un izrādās, ka viņiem jābūt kopā. Janvārī iepazināmies un martā apprecējāmies.
Kāzas mums bija vienkāršas, atceras Ozola kungs, bez krāšņiem tērpiem un milzīga viesu skaita. Tas bija 1953. gads. Neko daudz jau nevarēja tad atļauties. Veriņai tēvs bija izvests, jo Latvijas laikā bijis policists. Viņa strādāja un mācījās vienlaikus. Bet es nesūdzos. Man patika, un bija labi tā, kā bija. Tad man jau bija 30 gadu.
Jaunībā man iznāca pabūt izsūtījumā, dienēt abās, kā vācu, tā krievu, armijās. Tagad, ja man prasa, kurā armijā biji, es piedāvāju bet kuru vajag?
Viļa jaunļba
Tā iznācis, ka abi Ozolu brāļi dienējuši katrs savā karaspēkā, taču kara laikā nav satikušies. Kas Vilis bijis Vācijā, viņa brālis, ko krievu armijā paņēma 1944. gadā, devies sturmēt Berlīni, bet līdz galam netika, jo noberza kājas. Pēc tam viņam atsūtīja medāli, ka Berlīni ieņēmis.
Vācu karaspēkā pa tiešo no skolotāju institūta Jelgavā Vilim iznāca dienēt jau kara beigu posmā. No vācu armijas – pa taisno krievu rokās. Jelgavā izdevies atgriezties, taču ne mājās, bet gūstekņu nometnē bijušajā izstāžu paviljonā Pārlielupē tur, kur tagad ir cietums. Tad puiši salādēti vagonos un prom uz Krievijas plašumiem. Kādam atradies zīmulis, un Vilis tad uzrakstījis zīmīti, adresētu vecākiem, ar ziņu, ka karā nav kritis un kurp tiek vests. To izmetis no vilciena, un kāds atradējs zīmīti tiešām nogādājis uz vecāku mājām.
Krievijā pieredzēts tik daudz, ka atgādina vai veselu dzīvesstāstu. Ozolam ļāvuši iet kultūras pilī un mācīt dancot. Padomju armijas virsnieki Ļeņingradā bijuši apmierināti ar Viļa rosīgumu un tik labas rekomendācijas sacerējuši, ka, atgriezies Jelgavā, sāka strādāt uzreiz par māksliniecisko vadītāju pilsētas kultūras namā.
Par kultūru ņoreiz mazāk
Bet no 1955. līdz 1960. gadam Vilis Ozols bija pilsētas kultūras nama direktors. Kultūras nams tad bija pie muzeja, tur, kur tagad ir sporta nams. Tur toreiz strādājis Hugo Jakovi viņš bijis gleznotājs, režisors, cilvēks ar ļoti plašām spējām. Vēlāk muzejā visu ekspozīciju iztaisījis. Bet pēc gadiem, kad viņš nomiris, neviens to ir nepamanījis.
Abi ar Veriņu vadījām deju kolektīvu «Jaunība», stāsta Vilis. 1960. gadā tam starp pirmajiem piešķīra Tautas ansambļa nosaukumu. Tad man vairs nebija interesanti strādāt par direktoru, jo Tautas ansambļa vadītājam bija lielāka alga. Par Deju svētku virsvadītāju pirmoreiz V.Ozols bija 1970. gadā.
Pa vidu bija ansamblis «Lielupe», bet 1978. gadā «Diždancis» dabūja Tautas ansambļa nosaukumu, un tika vadīts tas.
Es nedomāju, ka visas manas 60 dejas dzīvos nākotnē… Labi, ja sešas, prāto Ozola kungs. Divas trīs. Bet tas ir ļoti labi, ja tas būs pēc simts gadiem.
Kopā daudz ceļojuņi
Reiz par deju autorhonorāra naudu kopā ar abiem dēliem visi četri aizbraucām uz Taškentu, Alma-Atu, Buhāru, Samarkandu… Ar lidmašīnu, – pēc gadiem brīnās Vilis. Nebija slikti laiki! Māksliniekiem maksāja labi. Pa vienu deju «Dzintarkrasta puiši» man samaksāja piecsimt rubļu. Liela nauda! Vienīgi tik daudz ko nevarēja iegādāties kā tagad. Tāpēc tērējām ceļodami. Lai gan tagad arī par tādu naudu tik plaši nevarētu izceļoties, daudz kas kļuvis dārgāks. Kopā ar Veriņu, kultūras darbu darot, divas nedēļas nodzīvojām Čečenijā. Tās ir muļķības, ko stāsta, ka viņi ir rīkļurāvēji. Čečeni kā kalniešu tauta ir ārkārtīgi viesmīlīgi. Viņi vienkārši ir citādāki.
Tā nu sanāk, bijuši labi laiki… Taču, ja runā par kurnēšanu, ka pie padomju varas bija mazāk raižu, ir tāda līdzība par putnu. Viņš pārticis dzīvo zelta būrī. Tomēr galvenais būrī.
Mans iecienītais teiciens, ko ielāgoju un atgādinu citiem, ir mēs dzīvojam tikai vienu reizi.
