Šodien Meža kapos atkal būs tradicionālais piemiņas brīdis par godu Jelgavas atbrīvošanai. Tomēr ne viens vien mūsu lasītājs atzīst, ka nav īsti skaidrs, kādas tās brīvības cīņas pie Jelgavas 1919. gada rudenī bija.
Šodien Meža kapos atkal būs tradicionālais piemiņas brīdis par godu Jelgavas atbrīvošanai. Tomēr ne viens vien mūsu lasītājs atzīst, ka nav īsti skaidrs, kādas tās brīvības cīņas pie Jelgavas 1919. gada rudenī bija.
Pirmajam pasaules karam beidzoties (1918. gada 11. novembrī), Latvijā izveidojās ļoti neskaidra politiskā situācija. Rīga, tāpat Jelgava, kā raksta Anna Brigadere savā “Dzelzs dūrē”, bija pilna ar karu zaudējušo vācu karaspēku, kas bija gatavs aizstāvēt savu muižnieku intereses un ko uzvarētājvalstu antante bailēs no austrumu sarkanajām briesmām kavējās izvest. Tādā brīdī latviešiem pietika drosmes Rīgā Nacionālajā teātrī pasludināt savu neatkarību. Taču rīkojās arī politiķi un karavīri, kuriem bija citas intereses. Drīz pie varas nāca sarkanie ar Pēteri Stučku priekšgalā, tad vācu muižnieki, kuru valdības vadītājs bija rakstnieks Andrievs Niedra, visbeidzot Kārļa Ulmaņa vadītā pagaidu valdība, kas vairākus mēnešus britu eskadras apsardzībā bija atradusies jūrā uz kuģa “Saratov”.
Bermonta parāde Jelgavā
Tolaik beidzamā bīstamā situācija, kas draudēja ar Latvijas valsts bojāeju, sāka briest 1919. gada vasarā. Rīgu un Vidzemi jau kontrolēja nacionālie spēki. Taču Jelgavā tiem vēl teikšanas nebija. Arvien vairāk kļuva skaidrs, ka vācu karaspēks kopā ar muižniekiem no Latvijas mierīgā ceļā neaizies. 1919. gada 21. jūlijā tieši Jelgavā ieradās tā sauktais kņazs Bermonts Avalovs un kopā ar vācu karavīriem un monarhistisku uzskatu krieviem, kas Pirmā pasaules kara laikā bija krituši vācu gūstā, sāka organizēt Rietumkrievijas armiju. Zināms, ka vēstures mācību grāmatās pazīstamā bilde, kur Bermonts ir zirgā blakus vācu ģenerālim fon der Golcam, uzņemta Rietumkrievijas armijas parādē Jelgavā.
Šīs armijas mērķis bija Petrograda, monarhijas atdzimšana Krievijā. Taču vispirms ceļā bija Rīga, kurā pašreizējā vara arī, protams, neapmierināja bermontiešus, it īpaši vācu muižniekus. 8. oktobrī sākās viņu uzbrukums Latvijas galvaspilsētai. Bermonta karapulkos bija 51 tūkstotis vīru, simt lielgabalu, sešsimt ložmetēju, trīs bruņu vilcieni, 120 lidmašīnu un vēl dažādi citi ieroči.
Zem lodēm pa plānu ledu
Latvijas aizstāvju spēki bija apmēram piecas reizes mazāki, vājāk apbruņoti un tomēr tālāk par Torņakalnu Bermonts netika. Pa plāno Daugavas ledu Rīgas aizstāvji devās sīvā pretuzbrukumā, un 1919. gada 11. novembris ir tā diena, kad Rīgas baznīcu zvani vēstīja par Pārdaugavas atbrīvošanu. Godinot priekšteču varonību, šis datums Latvijā ir kļuvis par Lāčplēša dienu (lūdzu nejaukt ar vairākās valstīs, jo īpaši Lielbritānijā, atzīmēto Kara upuru piemiņas dienu, kas saistās ar 1918. gada 11. novembri – Pirmā pasaules kara beigu datumu).
Izdzīti no Rīgas, bermontieši vēl joprojām bija militāri vērā ņemami. 17. novembrī viņus Bermonta vietā sāka komandēt augstas klases profesionālis vācu ģenerālis Eberhards. Tomēr latviešu nacionālo spēku uzbrukums neapsīka, un 21. novembrī, kā šodien atzīmējam, tika atbrīvota Jelgava. Tālāk jau bermontiešu paliekas tika aizdzītas uz Vāciju.
Tušķi, Vareļi, Skuju skola…
Jelgavas atbrīvošanas cīņās krita vairāki desmiti Latvijas bruņoto spēku karavīru un apmēram līdzīgā skaitā arī bermontieši. Lielākās kaujas notika pie agrākās Skuju skolas Cenu pagastā, Ozolnieku pagastā, pie Vareļiem Sidrabenes pagastā. Tušķos pie Jelgavas – Tukuma dzelzceļa pārbrauktuves Ziemeļlatvijas partizāni nolaida no sliedēm bermontiešu bruņuvilcienu.
Sakarā ar Jelgavas atbrīvošanu 1931. gadā pie dzelzceļa stacijas tika atklāts tēlnieka Kārļa Jansona veidotais Lāčplēša piemineklis.
Jelgavu atbrīvoja arī kadeti
Taču interesanti, ka ne tikai jelgavniekiem, bet arī Latvijas Kara skolai ir tradīcija, kas saistās ar Jelgavas atbrīvošanu. Patīkami atzīmēt, ka to mūsdienās turpina arī Nacionālā Aizsardzības akadēmija (NAA). Proti, katru gadu 30. novembrī NAA notiek Melnās kafijas vakars, kura priekšvēsture ir šāda. Cīņās par Jelgavu iesaistījās arī jaundibinātās Latvijas Kara skolas kadetu vienība. Tā jau bija varonīgi karojusi Torņakalnā. Diemžēl atklātais klajums blakus Jelgavai pie Lielupes krasta prasīja visvairāk upuru, tāpēc visiem 14 brīvības cīņās kritušajiem kadetiem piemineklis ir tur.
Pēc ienaidnieka padzīšanas, 30. novembrī atgriežoties Rīgā, Kara skolas pārtikas noliktavā kadeti atrada vienīgi rupjmaizi, kafiju un marmelādi. To tad viņi, brālīgi dalot, ēda. Tā arī radās šī piemiņas tradīcija, kas nosaukta par Melnās kafijas vakaru un kas, protams, tiks atzīmēta arī šogad.
Rakstā izmantota Andra Tomašūna grāmata “Jelgavas vēstures ainas” un brošūra “Pieminat viņus!”.
