Galvenais, kas sakāms par Jelgavas mākslinieku izstādi «Turpinājums» Ģ.Eliasa muzejā, – tā ir spēcīga.
Galvenais, kas sakāms par Jelgavas mākslinieku izstādi “Turpinājums” Ģ.Eliasa muzejā, – tā ir spēcīga.
Izstādē “Turpinājums” atradīsim pietiekami daudz interesantu un mākslinieciski augstvērtīgu darbu: Gunāra Ezernieka, Mārča Stumbra, Ulda Zutera, Ulda Rogas, Ivara Klapera, Mārītes un Aleksandra Djačenko, Valdas Semanes, Ditas Veģes un citu veikumu.
Tajā pašā laikā izstāde ir nelīdzena. Par atsevišķiem darbiem pat jābrīnās, ka tiem atradusies vieta. Varētu šķist, ka Miervalža Derkusova “Novakars” radies nevis nupat, bet, teiksim, 19. gadsimtā, kad “sirds kustināšanai” zēla un plauka no vācu romantisma atvasinājusies deģenerējusies mietpilsoniski sentimentālā māksla ar laumām, nārām un gulbīšiem. Tikpat dīvains ir sadomātais, sakonstruētais Jāņa Kalniņa gleznojums ar ģeometriskajām figūrām. Izrādās, arī abstraktā māksla nav tik vienkārša. Izstāde neko nezaudētu, ja tajā nebūtu arī Initas Vilks skolnieciski vājo darbiņu.
Ekspozīcijā pārsvarā ir glezniecība, bet grafiku pārstāv vienīgi Didža Krūmiņa “Atmiņas par Prāgu”. Patīkami, ka jaunajā paaudzē rodas arvien lielāka interese par zīmējumu. Grodas, tvirtas formas, jūtīgas gaismēnas, izteikti silueti, vietām gan parādās mazliet spokaini tēli, un tas viss panākts vienīgi ar līnijām.
Kas ir Ivandas Spulles darbi? Stikla gleznojumi, gleznas vai grafikas uz stikla? Māksliniece pretstata stikla gludumu matējumam košās, dzīvespriecīgās krāsas, līniju un punktojuma ritmi ir visai jestri, īsti piestāv pavasarim, priecīgam prātam. Bet kopumā – skaista tirgus prece.
Maz izstādē pārstāvēta arī tēlniecība. Nellijas Skujenieces trīs darbi ir stilistiski atšķirīgi. Manuprāt, labākā ir nelielā figūra “Iesnaudusies” ar skaistām plastiskām kopformām, labi definētu siluetu. Mīļi sirsnīgs darbs.
Tekstiliju pārstāv trīs mākslinieces, bet Mārīte Leimane turpina aust. Paldies Dievam, ka kāds vēl to dara. Viņas “Kompozīcija” ir neliela formāta, askētiski vienkārša. Dita Veģe izstādījusi zīda batikojumu “Sapņotāja” ar daudzveidīgu ornamentiku un krāslaukumu ritmiem, kas pretstatīti sievietes profila manierīgi elegantajam siluetam. Darbam ir neizdevīgs novietojums – gaisma no loga daļu pārgaismo, tādējādi kropļojot to. Visai nepretencioza ir Annas Kultiginas batika “Ne tikai šeit” ar diezgan veiklu krāsu salikumu, bet bieži izmantotu kompozīciju.
Arī keramikas nav daudz. Kā ierasts, Sarmītei Zuterei ir nepretenciozi ziedu dekori. Undīne Stepka šoreiz pievērsusies dekoratīviem šķīvjiem ar horizontālu un vertikālu līniju ritmiem. Patīkami, ka pēc ilgāka laika izstādē piedalās Valda Semane, kuras trauki vienmēr izceļas ar latviskumu, harmoniskām, stabilām formām. Šoreiz skatāmi arī brīvas formas veidojumi, kuru nelīdzenās, raupjās malas vēsta par autores radošo garu. Veikla ir Inese Līnes “Invāzija” ar izteiktu stāstījumu un daudzām ķirzaciņām, ar plastu veidojuma, faktūru un ietonējuma daudzveidību. Mārīte Djačenko turpina pētīt keramikas vēsturi. Šoreiz viņa piedāvā savdabīgas vāzes ar platiem galiem, askētisku tonālo risinājumu un alu zīmējumiem, savukārt Aleksandrs Djačenko – divas glazētas figūras ar lidojuma motīviem. Pilns humora un asprātības ir Georga Svikuļa “Domātājs” – karikatūra materiālā.
Nu jau vairākus gadus pēc kārtas ar fotogrāfijām Mākslas dienu izstādēs piedalās Juris Zēbergs, šoreiz ar sieviešu aktu sēriju “Netveramais”. Nenoliedzot perfekto izpildījumu un augsto māksliniecisko kvalitāti, jāuzteic arī šo darbu manierīgums, prātnieciskais sadomājums.
Glezniecības daļā iepriecina, ka atkal parādījušies portreti – uzreiz četri. Pat pieci, lai gan Kalvja Zutera “Robertu Frostu” par portretu nenosauksi. Izstīdzējušās meitenes tēls drīzāk ir gleznotāja iespaidu konkretizējums, kas radies no slavenā amerikāņu dzejnieka darbiem.
Emocionāli un gleznieciski bagāts ir Gunāra Ezernieka “Pašportrets”, atveidojot sevi mājas tērpā ar otām rokās. Fons ir īsti nenosakāms, tas varētu būt gan tukšs audekls, pie kura viņš grasās ķerties klāt, gan arī kaut kas cits, teiksim, telpas vai laika simboliska zīme. Pievilcīgs ir “Ilzes portrets”. Arī ainavās mākslinieks atrod arvien jaunus interesantus motīvus un tonālos risinājumus.
Mārča Stumbra “Anta” uzgleznota ar viņam raksturīgo perfektumu un rūpību, ar salonisku grāciju. Starp viņa ainavām noteikti izceļams “Vasaras vidus Zaļeniekos”, kura panorāmiskais varenums ir tik raksturīgs Zemgalei.
Vēl portretu mums piedāvā Ludmila Grīnberga. “Dana” ir nesalīdzināmi iespaidīgāka un emocionāli bagātāka nekā viņas jūrmalas ainavas vai “Saulespuķes”. Meitenītes portrets ir labi nostrādāts, profesionāls, bet pārlieku izskaistināts.
Līdzās romantiskām ainavām akvarelī Uldis Roga eksponē arī “Ziedu tirgu” – figurālu skatu, kas ir visnotaļ labi uzbūvēts un smalki koloristiski līdzsvarots. Tik reti mums tiek piedāvāti darbi, kas izraisa vieglu smaidu, mēs allaž esam pārlieku nopietni.
Lolitas Zikmanes “Rudens piekraste” ir ļoti dramatisks darbs, kas runā par vientulību, iekšēju izmisumu.
Uldis Zuters, šķiet, iemīlējies pelēcīgi zilganos toņos, kādos ieturēti daudzi viņa darbi, arī piecas gleznas šāgada izstādē. Labākais no tiem – “Baznīca”.
Var tikai apbrīnot Edvīna Kalnenieka meistarību – pat tā saucamajās skicēs, studijās ir tik daudz dzīvības, svaiguma!
Pāvila Lūciņa abi darbi ir ļoti dažādi – “Marts” atsauc atmiņā Vilhelmu Purvīti un ir kaut kādā veidā tāds kā no seniem laikiem ielavījies 21. gadsimta jaunākās glezniecības ekspozīcijā. Savukārt “Upe” ir paraiba.
Ivars Klaperis arvien drošāk pievēršanas bezpriekšmetiskai glezniecībai. Abi darbi – “Pelēkais” un “Brūnais” – lieliski notonēti, vienkārši, un tajos ir kaut kas fascinējošs.
Unas Ostvaldes trīs akvareļi apliecina autores varēšanu. Tie ir sievišķīgi maigi, pat sentimentāli – tādi, kas labi iederas salonos.
Visvaldis Garokalns, kā liekas, garīgi iegrimis tādā kā sapņu pasaulē.
Arī Guntis Švītiņš glezno savas vīzijas, bet pastelī “Sajūtu plūsma” vēsta par autora nekontrolējamo jūsmu, iepazīstot svešas zemes. Gleznojot nedrīkst ļaut sajūtām valdīt pār sevi, lai arī skatītājs justu ko līdzīgu.
Smagnēji, sabiezinātām krāsām, siltos toņos, spēcīgiem kontrastiem glezno Valeriāns Dadžāns. Jaušama aizkustinoša centība. Labākais darbs ir “Katedrāle”.
Pagājušā gada Rīgas “Rudens” izstādes kuratore pasludināja par neatzītu talantu mūsu novadnieku Raimondu Līcīti. Tagad viņa trīs darbi skatāmi arī Jelgavā. Vispirms – tie nav jauni, jo viena glezna ir datēta ar 1996. gadu, cita – ar 2002. Nedomāju, ka R.Līcīša glezniecība būtu kas sensacionāls. Arī latviešu mākslā tas nav jaunums – pollokisku krāsas uzšļākšanu pirms gadiem četrdesmit un senāk izmantoja Jānis Pauļuks un citi. Šodien šāds gleznošanas veids jau liekas mazliet novecojis. Sieviešu kailfigūru parādīšanās krāsu raibumā tāpat. R.Līcīša gleznas ir kādu nekontrolējamu apziņas, zemapziņas plūsmas fiksējumi. Bez šaubām, pati par sevi aizraušanās ar glezniecību ir apsveicama lieta, bet vai viss jārāda skatītājiem? Nedomāju arī, ka kopējā Jelgavas mākslas dzīvē viņa darbi ienestu jaunu niansi.
Gaidīsim, kāds būs turpinājums nākamgad. Tas gan ir tik ilgi.
