Kad sešdesmitajos gados jautrākā brīdī pie viesību galda manam vectēvam latviešu strēlniekam Albertam Lejiņam jautājuši: «Kas tev revolucionārajā Petrogradā visvairāk patika?», viņš atbildējis: «Prieka mājas.» Vecāmāte, protams, par tādu atbildi, kas diez vai bija patiesa, likusi pretī. Pats es vectēvu tik drastisku kā vecākā brāļa stāstījumā neatceros. Vēl biju pusaudzis, kad viņš aizdevās uz saviem «zvaigžņu pulkiem». Nepagāja ilgs laiks, kad vecmāmiņa, sacīdama, ka mīlestība ir izmīlēta, aizgāja viņam līdzi. Tautai vajag varoņus, ideālus, un latviešiem tādi bijuši strēlnieki. Par viņu gaitām stāsta literatūra, filmas, kā arī atmiņas. Mana paaudze, šodienas piecdesmitgadnieki, laikam gan ir pēdējā, kas vecos strēlniekus redzējusi vaigā. Tā ir mūsu īpašā bagātība, kas jāliek lietā. Strēlnieku pamatīgums, drosme, spēja vienoties un ātri pieņemt uzvaru nesošos lēmumus noder arī miera laikā. Bet, ja man piepeši sestdien pie dziesmotā ugunskura Ložmetējkalnā kāds līdzīgi kā vectēvam tolaik pajautātu: «Kas tev tagad šķiet interesantākais Sanktpēterburgā, Maskavā?», es laikam neņemtos atbildēt, kur nu vēl pajokot. Gada nogalē tur notika lielākās tautas demonstrācijas kopš «perestroikas». Taču šodien visai maz Latvijas sabiedrībā ir diskusiju par tagadējiem krievu demokrātiem, kuru priekštečiem pirms gadiem divdesmit bija liela loma Padomju Savienības sabrukšanā. Kad gada nogalē portāls www.grani.ru (to kā vienu no ticamākajiem Krievijas informācijas avotiem atzinis vēstnieks Andris Teikmanis) aicināja lasītājus sūtīt vēstules pārdesmit politieslodzītajiem, kas ir nepatiesi apsūdzēti un notiesāti pēc dalības protesta akcijās Krievijā un Baltkrievijā, es nospriedu, ka vajadzētu iet uz pastu. Mēs tomēr savās brīvības cīņās esam tikuši tālāk nekā vecie sabiedrotie viņā Zilupes krastā.
