Kā jau lietas, par kurām grūti klāstīt pat sev (ja reiz tajās esi «iekšā līdz ausīm»), Jāņu notikumi vieš patīkamu kņudoņu, kuras iemesls varbūt ir neziņa par to, kā paies visīsākā nakts gadā.
Kā jau lietas, par kurām grūti klāstīt pat sev (ja reiz tajās esi «iekšā līdz ausīm»), Jāņu notikumi vieš patīkamu kņudoņu, kuras iemesls varbūt ir neziņa par to, kā paies visīsākā nakts gadā. Vienkārši gribas būt nomodā bez apcerīgām vēlmēm, vai tik kaut kas nepaliek ārpus «dabiskās būšanas». Piemēram, pirmsjāņu atlaides un citi «rauti», svaigi ziņģu albumi, kas varbūt ap šo laiku vairojas tieši priecīgas līgošanas labad.
Kā jau pie «atzīmēšanas» – nevar iztikt bez dziesmām un alus, no kā arī prāts un mēle mežģās.
Sen jau vairs nav tā, ka visi latvieši līdz Jāņiem paspēj nopļaut sienu. Tiesa, izdarības pie ugunskura, kad dziedāšanu reizumis pārņem komunicēšanās prieks, nosaka tas pats ritums. Taču jau arvien retāk būs sastopami teicēji, kas līdz pat rīta gaismai var skandēt visfiligrānākos pantus pasaulē, neko nezinot (ko gan nozīmē «zināt»?) par līgo refrēnu etimoloģisko cilmi un maģiskajām kārtulām, kur vārdiem ir pavisam ikdienišķi konkrēta nozīme.
Kas par to, ka jāņabērnu gadskārtējā apraudzīšana pieņemta ne tikai latviešiem, kuru ticējumi dažādi mainījušies līdz ar Vecā Stendera ziņģu rīmēm, kārkluvāciešu vai jaunlatviešu ieviesto leksiku, piecdesmit devītā gada «cekas» plēnuma modināto spītu, šābrīža varas mistiku un reālās varas mūžseno pesteļošanu…
Kāpēc tieši Jāņos visvairāk (kā Māra Čaklā vārsmās) «dvēsele grib padzerties»?
Reiz džinsainu pilsētnieku kompānija (bija labi nojāņojušies) busiņā devās atceļā uz saviem citadeles «vonungiem». Pēc krietna klusuma brīža, ko sekmēja sagurums pēc aizvadītās nakts, beidzot gāja vaļā apdziedāšanās… Varbūt tādēļ, ka Līgo stilistikā ievijās krietna pašironijas deva – kā atzīšanās pārsteigumā, ka nule piedzīvotais neizvērtās jancīgi motivētā piknikošanā. (Viņi bija piedalījušies kāda Kurzemes pagasta turīgu ļaužu sarīkojumā, kur bez ierastās sapazīšanās līdz pat rītam dejās ap un pāri ugunskuriem vienojās pat pēdējie lamzaki. Šķiet, sabraukušo vidū ne visi runāja latviski).
Ja papardes zieda brīnumam vajadzīgs tikai mazumiņš, vispirms jāapdomā, kur svinēt vienīgos latviskos svētkus, kas nekādi nenodzeltē kalendāra lapās (lai veicas atdzīvināt Mārtiņu vai Meteņu izdarības!). Vienalga, gadā ir 365 dienas, darbs dzen darītāju nepalikt par vāveri ritenī, bet siera ēšana un alus dzeršana tiešām vairo govis laidarā. Un visa laba jāņuzāle (citādi – siens) zied tikai Jāņu vakarā.
Priecīgus Jāņus!
