Šo paseno notikumu man izstāstīja Svirlaukas mežniecības kādreizējie meža citēji. Tagad viņiem jābūt krietnos pensijas gados, ja vēl nav pametuši mūsu zaļo zemīti. Es pats, septiņdesmito gadu nogalē sākdams strādāt Lauksaimniecības akadēmijā, Svirlaukas mežniecībā biju samērā biežs viesis, jo mežzinis Valdis Stradiņš (tagad jau nelaiķis), bija mans studiju laika un LLA Studentu teātra līdzgaitnieks.
Mums, meža vīriem, ir gluži vai nerakstīts likums: katra algas saņemšanas diena vairāk vai mazāk jāatzīmē, bet tikai tik daudz, lai valodas sāktu raisīties un reizi mēnesī varētu kolēģiem izstāstīt, kas uz sirds sakrājies. Tas nebija nekāds noslēpums arī mūsu priekšniecībai, tādēļ mežkungs un grāmatvede, lai nerastos pārtraukumi ražošanā, algas izmaksu reizes centās iekārtot piektdienu pēcpusdienās, zinot, ka, lai nu kā visi priecāsies, pirmdienas rītā darbos būs kā štiki. Tā tas bija arī todien. Mežniecībā saņēmām katrs brangu naudas žūksni, Albertu aizsūtījām komandējumā līdz Mežciema veikalam, bet paši sameklējām patīkamu vietiņu pļavā netālu no Vircavas tilta.
Maijs. Šur tur vēl smaržoja ziedēšanā aizkavējies ievu krūms, pļavā visapkārt spīguļoja visvisādu smildziņu, gundedziņu, dedestiņu ziedi un lakstīgalas, pat novakares stundas nesagaidījušas, pogoja kā trakas.
Tas viss kopā ar atvērto pudeļu bateriju saviļņoja mūsu cēlās jūtas, un jau pēc kādas stundas Frīdis centās iegalvot, ka vajadzētu uzdziedāt «Ozoli vēl Latvijā», bet mēs ar Albertu šādu līmeni vēl nebijām sasnieguši un centāmies enerģisko dziedoni pieklusināt.
Laikam jau mūsu draudzīgās valodas bija izvērtušās visai skaļas – vai nu citādi pa šoseju braucošais milicis būtu apturējis savu «emku» un devies pār pļavu mūsu virzienā.
Es ātri apsvēru stāvokli. Mēs visi trīs bijām braucēji. Man piederēja vecs «ižuks», ar to vajadzēja tikt pāri Elejas šosejai un iegriezties Viskaļu ielā, Alberts stūrēja ugunssarkanu «Javu», un viņam bija jābrauc tikai līdz Platones ielai, bet Frīdis bija tikai mopēdists, un viņa mājas atradās pāris kilometru attālumā Staļģenes virzienā. Jā, transportlīdzekļa vadīšana alkohola reibumā – to mums varētu pārmest, jo nekādu pārlieku lielu troksni mēs netaisījām un vietējo iedzīvotāju pēcpusdienas mieru netraucējām.
Milicis bija pienācis pavisam tuvu. Tāds pienapuika vien izskatījās – nebijuši leitnanta zvaigžņotie uzpleči un pistole makstī pie sāniem, tad mēs tādu tipiņu vispār galvā neņemtu.
«Kas te notiek?» milicis mums bargi uzbrēca. «Mēs te, priekšniek, tā mazdrusciņ…» un Frīdis norādīja uz tukšajām un vēl pilnajām pudelēm. «Ak, tā – dzert un pēc tam pie stūres! Tūlīt pārtraukt,» leitnants smalkā balstiņā ieblējās. «Bet, priekšniek, mēs jau tā pavisam sīki… un nav jau nemaz tālu jābrauc,» arī Alberts centās likuma sargu nomierināt. «Es teicu – pārtraukt! Un tiesības šurp!»
Un milicis neveikliem pirkstiem sāka pogāt vaļā pistoles maksti. Tas nu bija par daudz! Ne jau tādus kumēdiņus vien bijām savās mežinieku gaitās redzējuši. Vienā stiepienā Frīdis bija augšā, un nākamajā mirklī leitnanta pistole ielidoja upē – noplunkšķēja vien.
Nu jau situācija izmainījās par simt astoņdesmit grādiem. Milicis bezpalīdzīgi noskatījās pakaļ dzelmē nogrimušajam šaujamajam, tad viņa brašais augums it kā saguma un viņš sāka lūgties: «Zēni, tā nu gan nevajadzēja. Vai tad es ko ļaunu – gribēju jūs tikai pabaidīt. Brieniet nu, lūdzu, ierocim pakaļ, citādi man darbā būs ziepes…» «Brien pats, ja tev vajag,» Frīdis palika nepielūdzams. «Bet, ja negribi slapināties, tad gādā šurp…» viņš parēķināja uz pirkstiem, «… trīs pusstopus.»
Leitnants piegāja pie upes krasta. Straume bija samērā stipra, malā jau krietni sazēlušas ūdenszāles, un upes dibens likās tumšs un dūņains. Milicis sašļucis noplātīja rokas, apgriezās un, motociklu ierūcinājis, aizbrauca Jelgavas virzienā.
«Vīri, ka tik nesanāk mēsli! Viņš aizbrauca pēc papildspēkiem. Varbūt laižamies…» es, būdams bailīgāks pēc dabas, ierosināju. «Stāvi rāms. Šis taču nevienam nedrīkst stāstīt, ka dienesta ierocis pagalam. Būs drīz atpakaļ ar visu šņabi kā divi deviņi,» Frīdis mani mierināja un atvēra kārtējo alus pudeli.
Viņam izrādījās taisnība. Pēc kārtīgas pusstundas milicis mūsu priekšā zālītē noguldīja trīs «Kristāldzidros». «Nu, tā ir vīru valoda,» Fricis atzinīgi norūca. «Bet vai tik ir riktīgs šņabis? Varbūt esi vecenēm atņēmis ļergu?» «Ir, ir īsts!» milicis nelaimīgi dievojās. «Gādājiet nu mudīgi pistoli šurp!»
Pāris acumirkļos Frīdis nometa savus apģērba gabalus un kails – kā no mātes miesām nācis – iemetās Vircavā. Tur viņš, paklusi lādēdamies, čamdījās minūtes piecas, kamēr ieraudzījām Frīda rokās dūņu kumšķi, kurā, kā mēs nopratām, vajadzēja slēpties leitnanta šaujamajam.
Krastā izlīdis, Frīdis to ilgi skaloja, tad, atnācis pie mums, pistoli veikli izjauca un nolika žāvēties uz piesaulītē izklātā krekla. «Pēc pusstundas būs kā jauna,» viņš milicim apsolīja. Bet pēc tādas slapināšanās gan derētu viena kārtīga šņabja šļuka.
To mēs Frīdim arī neliedzām. Leitnants, šādu labvēlīgu iznākumu sagaidījis, arī neatteicās sākumā no maza, pēc tam arī no lielāka malciņa. Kā nekā par paša naudu bija pirkts – vai tad nu ļaus svešiem večiem vieniem pašiem visu izņemt.
Kad šaujamais bija nožuvis, ar vislielāko rūpību Frīda kabatlakatiņā noslaucīts, salikts un atdots īpašniekam, mēs tomēr četrbalsīgi uzrāvām dziesmu par ozoliem, kas vēl zaļo Latvijas kalnos un ielejās, un, kad bija izdzerts arī atlikušais alus, šķīrāmies vislabākajā saskaņā.
«Jūs esat īsti vella vīri,» milicis vēl atvadoties noteica, un mēs klusībā piekritām, ka tādi esam gan. ◆
