«Mana dzīve mūzikā» – nevairoties no šajā reizē iederīgas patētisma pieskaņas, Jelgavas bigbenda 12. maija koncertu nosaucis tā vadītājs Raitis Ašmanis
«Ar gadiem neko nevar darīt, tie pienāk, un viss,» saka Raitis Ašmanis, skaidrojot, kāpēc viņa 50 gadu jubilejas koncerts notiks šādiem pasākumiem ne visai tradicionālā laikā – pirmdienā. «Protams, tā ir arī sakritība, ka koncerts notiek tieši manā dzimšanas dienā, jo daudziem kolēģiem tas bija vispieņemamākais laiks,» nosmej pirmdienas gaviļnieks. Un domubiedru, kuri piekrita piedalīsies jubilejas koncertā, tiešām nav maz. Protams, paši Jelgavas bigbenda mūziķi, kas aizvadīto vairāk nekā 20 gadu laikā paspējuši krietni pamainīties, gan dziedātāji: sākot no kādreizējā deju repertuāra lietpratējiem, ko pārstāvēs Valdis Blaubuks un Aivars Konutis, visos stilos perfekti skanīgais Žoržs Siksna, tieši sadarbībā ar bigbendu un latino īpaši plaukstošās Aija Vītoliņa un Ieva Kerēvica (te vietā atgādināt, ka Ieva savulaik Jelgavas Mūzikas vidusskolā apguvusi saksofona spēli). Apsolījuši ierasties arī domubiedri ne tikai jubilāra vecumā, bet arī citos vislabākajos gados.
– Jelgavas bigbenda 20 gadu koncertšovu (arī tieši 12. maijā, tikai pirms trim gadiem) rīkoji Zemgales Olimpiskajā centrā, nevis pilsētas kultūras namā. Esi pieticīgs un savu paša jubileju uzskati par mazāk nozīmīgu faktu?
Atgādināšu, ka tradīcija rīkot jubilejas vai, vienkāršāk sakot, tādus kā gadskārtu atskaites koncertus aizsākās 2000. gadā ar nosaukumu «Raitis Ašmanis piedāvā…». Tādu muzikālu vienību kā Jelgavas bigbends ar pilsētas Domes lēmumu oficiāli apstiprināja tikai 2003. gadā. «Uz R.Ašmaņa bigbenda bāzes», kā bija teikts lēmumā, bet vispār bigbends izveidojās 1990. – 1991. gadā.
Attiecībā uz Zemgales Olimpisko centru – tādus projektus pārāk bieži īstenot nav iespējams. Tur neiztikt bez papildu finansējuma apskaņošanai, jo sporta zāle tomēr nav koncertzāle, arī telpas apjoms prasa īpašu gaismu partitūru, galu galā arī skatuve speciāli jābūvē.
Jelgavas kultūras nama skatuve ir ļoti laba, un daudzo gadu gaitā esam pie tās «piešāvušies». Bet par lielākām hallēm var domāt, teiksim, reizi piecos gados. Varbūt sasparosimies, kad uztaisīsim rokoperu.
– Tas bija dzimšanas dienas joks?
Ceru, ka ne. Notiek sarunas, bet saprotams, ka arī šo projektu «nepavilkt» bez attiecīgām finansēm. Darbs ir ļoti populārs visā pasaulē, neslēpšu, runa ir par Benija Andersona un Bjorna Ulveusa rokoperu «Šahs», ko puiši sacerēja astoņdesmitajos gados pēc grupas «ABBA» izjukšanas.
Ņemot vērā dažus aspektus, «Šaham» pasaulē nav mazāks pieprasījums kā leģendārajam Endrjū Loida Vēbera «Operas spokam». «Operas spoks», piemēram, Londonā tiek uzvests praktiski nepārtraukti, bet «Šahs» vairāk parādās citās pasaules malās: Japānā, Austrālijā, Amerikā, Dienvidāfrikā, starp citu, arī Igaunijā – Tartu Operetes teātrī. Nav ko slēpt, nošu materiāls no mūsu kaimiņiem ir jau praktiski aizrunāts.
Te nu mūsu pilsētas vadībai būtu jāizlemj – vai pieskaņot šo uzvedumu Ledus svētkiem, Pilsētas svētkiem (nākamajā gadā, protams) vai kādam citam vērienīgam pasākumam.
– Ar Jelgavas bigbendu vien droši vien nepietiktu arī muzikālā ziņā.
Es rēķinu, ka Jelgavai spēka pietiktu – esam jau veiksmīgi sadarbojušies ar Aigaru Meri un Jelgavas kamerorķestri, ja vēl piesaistītu visus labākos mūsu korus… Korim šajā rokoperā ir milzīga loma. Protams, arī solistiem, bet Jelgavas bigbendam, ceru, draugu netrūkst. Kaut vai sākot ar Ievu Kerēvicu un Aiju Vītoliņu, kuras dziedās arī pirmdienas koncertā «Mana dzīve mūzikā». Bet par to varas vīriem vēl jālemj.
Gribu atgādināt, ka opera ir žanrs, uz kuru visā pasaulē iet vispirms: orķestris, koris, solisti, tērpi, dekorācijas – tas ir, atklāti sakot, prestiži. Un ne vien klasiskā, arī rokopera ir tā pati opera, tikai būvēta uz citiem pamatiem.
Un kāpēc nerādīt Jelgavā šādu, es domāju, Baltijas mēroga notikumu? Nu labi, igauņiem jau ir bijis, bet lietuvieši, es domāju, labprāt brauktu skatīties. Varam arī aizvest visu to trupu, piemēram, tepat uz Šauļiem vai uz kādu Latvijas pilsētu.
– Ja no tālākiem projektiem atkal atgriežamies pie pirmdienas koncerta, vai fakts, ka tik būtisku jubileju kā pusgadsimts svini kopā ar Jelgavas bigbendu, nozīmē arī to, ka šis kolektīvs tev ir «īpašāks» par citiem, ar kuriem esi saistīts?
Gribas īsto dzimšanas dienas datumu nosvinēt ar tiem pašiem tuvākajiem. Bigbends ir mans lolojums jau 23 gadu.
Mēģinu apzināt arī vienu otru no tiem, ar kuriem reiz kopā sāku. Piemēram, bijušos audzēkņus, jo, tikko pabeidzis Jelgavas Mūzikas vidusskolu, šeit pat arī sāku strādāt, tas bija 1984. gads. Pirmais orķestris, ko vadīju, kamēr pats vēl mācījos, bija Jelgavas 2. vidusskolas pūtēju orķestris, bet bungas spēlēja Gundars Lintiņš.
– Vairāki orķestri plus pedagoģiskais darbs tev bijuši vienmēr. Arī tagad – vēl taču vadi Jelgavas novada jauniešu bigbendu un esi štata diriģents profesionālajā pūtēju orķestrī «Rīga». Kā to visu var apvienot, turklāt vismaz ārēji nesaspringstot – neatceros tevi redzējis ļoti sanervozējušos vai lielā steigā, lai gan darbs dzen darbu?
Plānoju. Arī agrāk plānoju, bet, laikam ritot, esmu sācis tam pievērst arvien lielāku uzmanību. Ja tu labi zini, cikos un kur katrā ziņā ir jābūt, tad var sevi mobilizēt tā, ka lieka steiga un saspringums nav vajadzīgi. Var iztikt bez stresa. Un arī nemēdzu slinkot – ja gadās kāds brīvs brīdis, izdaru to, kam citreiz var neatlikt laika, kaut vai sakārtoju notis.
Otrkārt, es netrīcu par savu ādu, tomēr visu gribas izdarīt nevainojami. Profesionālā līmenī. Gadiem nākot klāt, tomēr jārēķinās ar to, ka ir lietas, kas nav no tevis atkarīgas. Es stāvu orķestra priekšā, bet nevaru garantēt, ka katram mūziķim izdosies nospēlēt par visiem simt procentiem. Jārēķinās, ka finālā šie atsevišķie sniegumi summēsies kā mans sniegums. Ar laiku esmu iemācījies ar to samierināties.
Mums, džezu spēlējot, ir arī citādi nekā «klasiķiem», kas itin bieži mēdz teikt – tāda un tāda skaņdarba Latvijas vai Jelgavas pirmatskaņojums. Ar to nevelku uz zoba savu kolēģi Aigaru Meri. Mums katra skaņdarba katrs izpildījums faktiski ir pirmatskaņojums.
Džeza standarts pierakstīts divās rindiņās, bet skaņdarbs tiek spēlēts astoņas, pat desmit minūtes. Rāmji ir doti, bet kā tu to skaņdarbu nospēlēsi? Protams, ka ir zināmi likumi un harmoniskās secības, bet kā to pasniegsi, ar kādiem tehniskiem paņēmieniem? Ne tikai no publikas, pat no orķestra dalībniekiem neviens iepriekš nezina, kā tieši nospēlēs kolēģis. Publika aplaudē, un nākamais jau atspēlē kaut ko pretī…
Bigbendā ir arī tā saucamās grūtības pakāpes: 0,5 – iesācējiem, pirmā vai otrā – bērnu orķestrīšiem, un tā līdz piektajai, vissarežģītākajai. Tā bija līdz šim, nu pasaulē ir parādījies arī 5+ un pat 6, kas nozīmē – ekstremāli grūts.
– Vai šīs ekstremālās grūtības pakāpes dažreiz nekļūst par pašmērķi un klausītāja auss vairs nesajūt nekādu baudu?
Mēdz gadīties, bet tas pats notiek arī simfoniskajā mūzikā. Jāmeklē zelta vidusceļš, arī koncerta repertuāra sastādīšanā. Atzīšos, arī manā koncertā būs viens «sestais», bet būtībā tas ir klasisks skaņdarbs, kura grūtības pakāpi nosaka augsts temps un virtuoza tehnika.
– Bungas tavā orķestrī ir drošās rokās?
Perkusionisti esam vairāki, bet galvenais bundzinieks tagad ir Reinis Ašmanis. Sākumā viņš mācījās tepat mūsu skolā pie Guntara Lintiņa, tagad Rīgas Doma kora skolā pie Tāļa Gžibovska, kas faktiski arī tagad ir jelgavnieks.
– Uz skatuves tavā jubilejas koncertā būšot vēl divi Ašmaņi?
Guntis Šveicers sacerēja dziesmu «Šajā pilsētā», ko kopā ar grupu «Lai skan» dziedās Līva Ašmane. Bet Anete Ašmane, kas tagad studē Latvijas Mūzikas akadēmijā, spēlēs klavieru solo, un, tā kā viņas pamata specialitāte ir muzikoloģija, uzticēju viņai arī programmas vadīšanu. ◆
