Kāda ir 7. Saeima? Kāpēc tās reitings ir tik zems? Vai pie tā vainīgi žurnālisti, uzsverot neizdarīto un slikti izdarīto?
Kāda ir 7. Saeima? Kāpēc tās reitings ir tik zems? Vai pie tā vainīgi žurnālisti, uzsverot neizdarīto un slikti izdarīto?
Es pārstāvu žurnālista profesiju, kas ir ļoti cienīta, un man, paldies Dievam, nav gadījies uzklausīt personiskus pārmetumus arī politikā. Bet iedzīvotāji mēģina saskatīt, kas ir atbildīgi par viņu šodienas dzīvi. Un te acu priekšā ir Saeimas simts sliktie. Re, vainīgie rokā! Tomēr Saeimā ir tāpat kā jebkurā kolektīvā. Ir tādi, kas var nopietni ietekmēt lēmumus. Tādi, kas to nespēj gandrīz nemaz, jo ir balsošanas mašīnas sastāvdaļa. Ir darbaholiķi, kas neizbāž laukā degunu pat vasaras karstumā. Ir pieci seši deputāti, kas katru vakaru gatavi televīzijā sniegt komentāru par jebkuru tēmu. Ja Saeimas vairākums nobalso pret bērnu pabalstu palielināšanu, tad TV ziņās skan: «Saeima nobalsoja pret!» Netiek parādīts, kā katra frakcija ir balsojusi. Ziņās nav analīzes par Saeimas darbu, ir tikai fakta konstatējums. Līdz ar to rodas iespaids, ka visi ir pār vienu kārti metami. Godprātīgi cilvēki ir visās partijās. Cits jautājums, vai viņi vienmēr tiek pie teikšanas.
Kāpēc Saeimā darbojaties tieši Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā?
Politikā es ienācu ļoti dabiski. Veidojot raidījumu «Vecais ratiņš», pie mums bieži ieradās cilvēki, kas bija zaudējuši cerības citur saņemt palīdzību. Mēs meklējām, kas viņiem varētu palīdzēt. Tā atradu savus tagadējos domubiedrus Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (LSDSP), kas varēja reāli sniegt palīdzību. Tā es ienācu politikā. Mani neuzaicināja kā košu brošu.
To pašu darbu turpinu arī Saeimā. Komisijas pārziņā ir jautājumi, kas Latvijā risināmi pirmām kārtām, – bērnu tiesības, sociālie jautājumi no cilvēktiesību viedokļa. Tās ir tiesības būt paēdušam un ar jumtu virs galvas. Tas ir jānodrošina ar likumu. Esmu gandarīta, ka izdevās pārliecināt Saeimas vairākumu nepieņemt lēmumu par radio un TV abonentmaksas ieviešanu. Šajos četros gados man diemžēl vairāk ir rūgtuma nekā gandarījuma. Visu laiku esmu bijusi opozīcijas deputāte. Tas nozīmē, ka esmu izjutusi varas spēlīšu politiku vairāk nekā iedzīvotāji, kas to redz no malas. Latvijas politiskā demokrātija vēl nav izaugusi līdz līmenim, ka arī opozīcijas priekšlikumi būtu jāņem vērā. Piemēram, budžeta jautājumu likteni izšķir fakts, kāda frakcija to izvirzījusi balsojumam. Ja valdošās partijas, tas aiziet, ja opozīcija, tad kultūras nama jumts paliek nelabots.
Komisijā esam nodarbojušies ar likumdošanu par bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Mums jābūt gataviem, ka cilvēki ar svešu mentalitāti un tikumiem mēģinās Latvijā rast patvērumu. Likumdošanai jānodrošina, lai šeit viņi neierastos «ar savu Bībeli», nebūtu problēmu, ar kurām patlaban saskaras Francija un Dānija. Es redzu, cik neapdomīgi politiķi ir slēguši dažādus starptautiskos līgumus, pilnībā neizvērtējot sekas. Darbs šajā komisijā var to labot.
Kā jūs redzat savienojumu Latvija un Eiropas Savienība?
No varas elites augstumiem Latvija vairāk tiek skatīta kā vieta ar izcilu ģeogrāfisko novietojumu. Ir noziegums novest tautu līdz stāvoklim, kad atriebības dēļ tā var nobalsot pret iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Pašlaik kampaņai par iestāšanās priekšrocībām, manuprāt, ir tikai pakārtota nozīme. Mums pašiem ir jājūt, ka lietas kaut vai nedaudz iet uz labo pusi. Neviens jau neredz savā maciņā to pozitīvo faktu, ka iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi 2001. gadā bija 7,6 procenti. Pasaulē tas ir fantastisks pieaugums. Ar nožēlu jāatzīst, ka ārvalstnieku ieguldījumu peļņa netiek ieguldīta atpakaļ Latvijā.
Tikai un vienīgi Latvijas tauta referendumā noteiks, vai iestāties ES vai ne. Tautas aptaujai, manuprāt, vajadzēja notikt jau 1995. gadā, kad Saeima pieņēma lēmumu «iet» uz ES. Katrā lietā ir ieguvumi un zaudējumi. Pašreiz Latvijā vairāk uzsver ieguvumus, mēģinot nerunāt par zaudējumiem, īpaši par smago stāvokli lauksaimniecībā. Ieguvums ir tas, ka liela daļa likumu radusies tikai tāpēc, lai iestātos ES. Kaut vai jaunais Darba likums, kas nomainīja PSRS laiku Darba likuma kodeksu. Tajā ir iestrādātas ES prasības par arodbiedrību lomu, slēdzot darba līgumus starp darba devēju un ņēmēju. Radīts jauns Darba aizsardzības likums, kura daudzas normas Latvijā vēl grūti izpildāmas.
Runājot par ES, jāatbild uz vienkāršiem jautājumiem – vai zemnieks varēs turēt tikai pāris govju, jo zināms, ka modernas slaukšanas iekārtas iegāde nebūs iespējama, cik maksās benzīns, kāda būs maizes cena? Es atceros savu vecomammu, kas vienmēr gādāja par bērniem, savelkot jostu un domājot par viņu nākotni. Ir jāuzdod jautājums – vai bērniem Eiropas Savienībā būs labāk vai ne? Mēs esam neliela valsts, un, ja šoreiz neiesim kādā «klubā», kur izcīnīsim līdzvērtīgus nosacījumus, varam nonākt situācijā, ka kāds mēģinās to darīt ar varu. Bet, ja neesam līdzvērtīgi, varbūt jāpagaida? Tikai neiznīcināsim paši sevi ar mežonīgu paškritiku! Paskat, kā igauņi un lietuvieši prot sev «asti celt»!
Kāda ir jūsu nostāja jautājumā par zemniekiem, lauku problēmām saistībā ar ES?
LSDSP frakcija daudz darījusi, lai panāktu Latvijas nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar ES. Ir zināma Eiropas Komisijas attieksme pret samazinātajiem tiešajiem maksājumiem, kas mūsu zemniekiem radītu nevienlīdzīgus nosacījumus salīdzinājumā ar pašreizējām dalībvalstīm. Mēs gribam godīgu konkurenci, mēs vēlamies, lai arī dalībvalstis atsakās no tiešajiem maksājumiem ja mēs nesaņemam pilnus maksājumus. Mūsu zemnieki piekrīt pat tādiem noteikumiem! Un kvotas. Ja tās netiks palielinātas, nesasniegsim pat Latvijas pašpatēriņu.
Otrs jautājums ir lauksaimnieciskās zemes pārdošana ārzemniekiem. Ja viņi nāktu ar investīcijām, strādāt, vēl varētu samierināties. Notiek pretējais, zeme atkal aizaug ar usnēm. Skaidrs, ka vairumā gadījumu tas darīts spekulatīvos nolūkos ar domu, ka pēc iestāšanās ES varēs saņemt maksājumus par to, ka zeme netiek apstrādāta.
Arī valsts ar saviem likumdošanas instrumentiem nav pietiekami daudz strādājusi savu ražotāju atbalstam. LSDSP iesniedza likumprojektu par samazinātu 9 procentu pievienotās vērtības nodokļa likmes piemērošanu Latvijā ražotajai lauksaimniecības produkcijai. Priekšlikums tika noraidīts.
Tas, ka arī pilsētnieki iestājas par lauku interesēm, nav saistīts tikai ar vēlmi dzert lētu pienu. Ikvienam no mums saknes meklējamas laukos. Mēs nevēlamies zaudēt lielāko skaistumu – Latvijas lauku vidi.
Kāpēc daudzas labas lietas, kuras ierosināja LSDSP, nav pieņemtas?
Atceros pensiju referendumu, kam es un mani domubiedri «gājām cauri» un diemžēl zaudējām. Faktiski tas notika tādēļ, ka cilvēki vieglprātīgi noticēja citu partiju solījumiem. Vajag tomēr skatīties, kā Saeimā katra partija ir balsojusi. Pensiju jautājumā iedzīvotāji vieglprātīgi domāja, ka Saeima pieņems viņiem labvēlīgu variantu. Tā nenotika, nāca sašutuši iedzīvotāji, kuru pensijas tika samazinātas, sūdzējās, ka par mūsu piedāvāto likuma grozījumu saturu patiesībā neko nav zinājuši. Avīzēs par to tiešām nebija rakstīts.
Kāds ir jūsu viedoklis par sociālo jautājumu risinājuma variantiem?
Pirmkārt, šodien ļaudis visvairāk vēlas strādāt. Svarīga ir nodarbinātība. Valsts mērogā ir jārisina vidējās un mazās uzņēmējdarbības atbalsta jautājumi. Pašlaik tiek atbalstīti lielie uzņēmumi un ar tiešiem sociāliem maksājumiem cilvēki, kas ir bez darba. Vidusslānis, kas ir galvenais nodokļu maksātājs un pamatā veido valsts labklājību, veidojas lēni.
Otrkārt, tā ir dažādu sociālo jautājumu pakete – medicīna, bērnu pabalsti. Treškārt – izglītība. Bērni un mazbērni ir tie, kas «nesīs» mūs tālāk. Ko viņos ieliksim, tāda būs dzīve šaizemē nākotnē.
Šajā Saeimā ir pieņemts Darba likums un Darba aizsardzības likums, kuru pieņemšanas laikā LSDSP frakcija iesniedza vairāk nekā 90 priekšlikumu. Esam strādājuši pie pensiju likumdošanas uzlabošanas. Mūsu frakcija ir iesniegusi priekšlikumus un panākusi, ka tika palielināta minimālā pensija un nodrošināta pensiju izmaksa strādājošajiem pensionāriem.
Domāju, veselības aprūpe jāsakārto tuvākajā laikā. Īpaši jautājumos, kas saistīti ar veselības apdrošināšanu. Vispirms – pacienta interesēs. Es negribētu mest akmeni to brīnišķīgo ārstu virzienā, kas iesaistījušies šajā darbā, bet darāmā nākotnē vēl daudz.
Sabiedrībā ir divas grupas, kurām jādzīvo labi. Tie ir skolotāji, kas gaismo mūsu garu, un ārsti, kas dziedē mūsu miesu. Bet kā ir šodien?
Sadarbība ar mūsu kaimiņiem. Kādu to redzat?
Esmu Baltijas Asamblejas delegāte. Trīs Baltijas valstis ir gan partneri, gan sāncenši. Kādi ir būtiskākie sadarbības punkti? Pirmkārt, tā ir robežu šķērsošana un muita. Otrkārt, tie ir enerģētikas jautājumi, transports, «Via Baltica», izglītība, tūrisms. Gribētos, lai civilajā dzīvē mūsu attiecības būtu tikpat veiksmīgas kā sadarbība militārajā jomā NATO ietvaros.
Sarunu noslēdzot, varbūt nedaudz par jums pašu, Zemgali un jelgavniekiem jūsu dzīvē.
Mans tēvs ir dzimis Jelgavā. Tagad šeit dzīvo gan radi, gan draugi, tāpēc jelgavnieku problēmas man ir labi zināmas. Gribētu nodot sveicienus senam paziņam Imantam Kapsim. Zemgaliešos laikam jau iedzimts īpašais lepnais gars, tādēļ ir gan grūti, gan īpaši viegli ar viņiem sarunāties. Viņi vienmēr zina, ko grib, un grib vairāk, nekā tas ir iespējams. Viņu tautastērpos ir visa zemes un dabas krāsu bagātība. Kurzemniekiem tie varbūt ir spilgtāki, bet zemgaliešu tērpos ir patiess Zemgales zemes diženums.
Es biju, esmu un vienmēr būšu žurnāliste. Šī profesija ir devusi iespēju būt starp cilvēkiem, saprast viņu vēlmes. Tas ir palīdzējis man kā politiķei, kas patiesībā ir misija kalpot cilvēkiem.
Brīvais laiks parasti man ir svētdienas priekšpusdienās, kad rakstu. Joprojām patīk lietas, kas saistītas ar televīziju un radio. Savām vecumdienām jau ieceru Latvijā nebijušu TV raidījumu. Esmu optimiste. Dzīvē vienmēr esmu bijusi tā no divām vardēm, kas, iekritusi krējuma ķērnē, ķepurojas tik ilgi, līdz sakuļ to sviestā, atsperas un laukā ir. Nelaižos dibenā kā otra varde. Mans sapnis – ielēkt nenopļautā pļavā, kur smilgas žūžo un puķes tvan.
***
Viola Lāzo
7. Saeimas deputāte, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas priekšsēdētāja biedre
Dzimusi 1954. gadā
Dzīvo Rīgā
Izglītība: 1978. gadā beigusi Latvijas Valsts universitāti, žurnāliste
Ilgus gadus bijusi populārā televīzijas un radioraidījuma «Vecais ratiņš» vadītāja
Bērni: dēls Kārlis Latvijas Universitātē studē ekonomiku, meita Ilze LU ir tiesību zinātņu studente
