Nu tie ir klāt XXII Vispārējie latviešu dziesmu svētki un XII Deju svētki pēdējie šajā tūkstošgadē.
Nu tie ir klāt XXII Vispārējie latviešu dziesmu svētki un XII Deju svētki pēdējie šajā tūkstošgadē.
Bet kuri bija tie, kad es vēl maziņš biju, nu tie varenie? šodien jautā pusaudži un jau pieaugušie bērni, 1990. gadu XX Vispārējos latviešu dziesmu svētkus atceroties. Tā bija dziesmu svētku, tautas vienotības un pleca izjūtas kulminācija, kad Mežaparka estrādē diriģenti, koristi un klausītāji saplūda kopā vienotā sajūsmā par Latvijas neatkarību, par savu valsti, par «šo zemi mūsu». Kvēlā lūgšanā «Dievs, tava zeme deg!».
1993. gadā nāca atkritiens tautai ne jau svētki bija prātā, bet izdzīvošana.
Šogad atkal varam cerēt uz pacēlumu. It sevišķi mēs zemgalieši. Jo pirmoreiz deju svētku vēsturē mūsējie ir pirmie: tautas deju ansamblis «Lielupe» ieguvis pirmo vietu deju skatē, bet «Diždancis» veicināšanas balvu. Sveicam mūsējos un vēlam tikpat lielu veiksmi arī Zemgales dziedātājiem!
Kaut gan katram ar savām rūpēm cīnoties, grūti ir dziedāt vienu dziesmu. «Biezajam» un «plānajam» vienās balsīs sasaukties vai vienā pārī lekt. Latviju dzimtenē nosargājušajiem un no svešzemēm atbraukušajiem augstprātīgajiem pamācītājiem saprasties.
Latviešu tauta ir tik maziņa, bet tik raiba, kā neviena cita pasaulē. Visi iespējamie raksturi un temperamenti, pat visas iespējamās mentalitātes vienā tautā. Indivīdu un personību tauta, kur gandrīz katrs ir spējīgs arī viens savu ceļu cirst. Kad tik dažādie cilvēki tomēr saliek plecu pie pleca, tad tautai ir ne tikai deviņvīru, bet pat deviņu nāciju spēks.
Reizēm nemaz nav grūti būt vienam. Bet pienāk reize, kad neatliekami vajag plecu pie pleca just.
«Tu, kas esi jauns, tu, kas esi sieviete, un tu, kas spēj sajūsmināties,» tā Rainis uzrunā tos, kas ir tautas cerība. Arī merkantilā konjunktūristu laikā.
