Meža vimbas, salates vai meženes ir viena un tā pati zivju suga – lai cik tas neliktos dīvaini, daži to nemaz nezina. Galvenās vietas, kur dzīvo šīs sportiskās zivis, ir upes. Ezeros meženes iepeld ļoti reti un tad arī tikai tajā gadījumā, ja ezeriņš ir neliels un upe tam praktiski tek cauri. Mežene ir agresīva un sportiska, bet no kulināriskā viedokļa to daudzi copmaņi sauc par neēdamu, jo ir pilna ar mazām, smalkām un ļoti asām asakām. Patiesībā tas velns nemaz nav tik melns, kā to mālē. Šo zivi vispirms nepieciešams iemarinēt. Marinē kā lasi – sāls un cukura attiecība 3:1. Marinēšanās laiks – trīs līdz četras dienas, un tad asakas kļūst mīkstākas.Šīm zivīm nebūt nav tik daudz sekotāju kā, teiksim, līdakām, asariem, zandartiem, kaut gan pati cope ir ļoti interesanta. Plēsoņa bez zobiem – tā varētu nosaukt meženi, jo zobiņi tiešām tai ir tik minimāli, ka metāla pavadiņas šo zivju makšķerēšanā parasti neizmanto. Inventārs kā spiningotājamPārsvarā izmantojam 270 – 300 centimetru garus spininga kātus ar pīto auklu. Jo tā būs tievāka, jo tālāk varēsim aizmest mānekli, kas itin bieži ir četrus līdz astoņus gramus smags voblers. Ja ņem vērā, ka meža vimbas ir ļoti uzmanīgas zivis, tad tālie metieni ir ļoti svarīgi. Pīto auklu izmanto tikai kā pamatauklu, bet pavadiņai lieto monofilo 28 milimetru resnumā. Tas tāpēc, ka mežene ir ne tikai tramīga, bet arī ļoti «redzīga». Savukārt fluorkarbons tās acij ir mazāk ievērojams kā pītā aukla. Mānekļu izvēlē praktiski noder viss, kas vairāk vai mazāk atgādina slaido mailīti. Tas tāpēc, ka šī zivs ir galvenā mežeņu barība. Tomēr, veicot kaut ko līdzīgu aptaujai starp tiem makšķerniekiem, kam meženes ir spiningošanas topā, redzams, ka ļoti liela atšķirība ir starp Daugavu un mazākām upēm, kurās mājo šīs spēcīgās zivis. Daugavā meženes galvenokārt ķer ar «kastmaster» vizuļiem un slaidiem šūpiņiem, bet Gaujā, Lielupē, Ventā un mazākās upēs dominē vobleri un slaidi rotiņi. Vienmēr jāpatur prātā, ka meženes savu upuri cenšas saķert aiz galvas. Iemesls viens, un tas ir saistīts ar zobu trūkumu. Līdaka savu upuri parasti satver aiz vidus un tad ar zobu palīdzību un asām kustībām pagriež to ar galvu rīkles virzienā, bet mežene šādu kustību izdarīt nedrīkst, jo, tiklīdz tā kaut uz mirkli atlaidīs savas mutes lūpas, tā mazā mailīte var aizmukt. Tāpēc mežene ķer aiz galvas. To stāstu tāpēc, ka esmu dzirdējis, kā viens otrs sūdzas par daudzām tukšajām copēm. It kā sitiens ir, bet ar to arī viss beidzas. Pieredzējušākie mēģina piekonstruēt māneklim trīsžubura āķi arī priekšā, taču tad bieži vien metiena brīdī aukla apmetas ap priekšējo āķi un vizuļa spēle vismaz tajā metienā ir beigusies.Spiningiem jābūt ar testu ap 30 gramiem, jo sevišķi Daugavā pie meža vimbas var tikt tikai ar ļoti tālu metienu. Taču ir arī kāds apstāklis, kas ļauj šīm zivīm piekļūt tuvāk, un tas ir lietains laiks. Tad tās kļūst daudz neuzmanīgākas. Taču saulains laiks tomēr tiek uzskatīts par labāko copes brīdi, jo tad meženes ir aktīvākas. Tas saistīts ar to, ka tām no dziļuma labāk saskatīt savu upuri. Joprojām copmaņi nespēj vienoties par mežeņu uzbrukuma taktiku. Mēs visi zinām, ka šīs zivis var atšķirt un ieraudzīt, kur tās atrodas, pēc spalgā trokšņa, ko tās rada ar savu asti. Daudziem šķiet, ka šādā veidā mežene, iemetoties maiļu barā, ar asti apdullina mazās zivtiņas un pēc tam ātri tās salasa. Taču ir arī cita versija: mežene savu uzbrukumu sāk no dziļuma un, uzņemot lielu ātrumu, nespēj pie ūdens virsmas strauji nobremzēt, tāpēc, metoties apkārt pa 180 grādiem, tai sanāk ar asti pret ūdens virsmu izveidot spalgu troksni. Cope ar dzīvoZinot to, ka mežene sev tuvumā tik vienkārši nelaiž, cope ar dzīvo ēsmu parasti iespējama upēs ar lielāku vai mazāku straumi. Tas, ka mežene pārsvarā tomēr mīt dziļumā, nebūt nenozīmē, ka dzīvā zivtiņa jālaiž tuvāk gruntij. Var droši pludināt arī pusūdenī, jo mežene visu labi pamanīs. Galīgi nav ieteicams copēt ar dzīvo zivtiņu uz gruntsmakšķeres. Mailei nav tik izturīgs ķermenis kā raudai vai plicim, tāpēc, atsitoties pret ūdeni, tā var vienkārši atdalīties no āķa, bet makšķernieks, to nezinādams, sēdēs un gaidīs copi. Meženes ne pārāk iecienījušas beigtas zivtiņas vai arī zivju gabaliņus, kā tas, teiksim, ir ar zandartiem. Tāpēc reālākā lieta tomēr ir pludiņmakšķere.Atrast meženi!Patiesībā tas nebūt nav tik grūts uzdevums. Šīm zivīm aktīvākais periods ir maija beigas un rudens, kad tās sāk gatavoties ziemas ciklam, kurā pazūd pilnīgi un galīgi. Nav saprotams, kur šīs zivis paliek, kad ūdenskrātuves klāj ledus sega, bet ķerties tās neķeras un tātad arī nebarojas. Parasti meženes sevi nodod pa lielu gabalu ar skaļo blīkšķināšanu. Piemēram, Daugavā dienas vidū tās meklējamas upes vidusdaļā, bet, tiklīdz saule riet vai arī lec, tās ir krasta joslā, kur aktīvi ķer mailes. Mazākās upēs uzturas aiz sēkļiem bedrēs, bet krastam īsti tuvoties negrib. Starp citu, šīs zivis ir aktīvas arī naktī. Grūti apjaust, ko viņas redz, kam uzbrūk, bet acīmredzot to maņu orgāni ir tik jūtīgi uz vibrācijām, ka nakts aizsegs tām ir labs palīgs medījuma meklēšanā. Standarta izmēri, kas visbiežāk trāpās šo zivju copmaņiem, ir pusotra līdz četri kilogrami. Tiek uzskatīts, ka Latvijā mežene var izaugt arī līdz 10 kilogramiem. Starp citu, šai zivij pirmais sitiens pa mānekli ir daudz spēcīgāks nekā lasim vai taimiņam. Spolei ir jābūt noregulētai perfekti, jo pretējā gadījumā kāts būs salauzts vairākās daļās un lielā zivs projām. Mežene gan ir spēcīga, bet nebūt nav no tām izturīgākajām. Ir gadījies, ka pirmais skrējiens sasniedz pat 20 metru, ka nemaz nemēģini to apturēt, taču vēlāk zivs manāmi ātri nogurst.
