Tolaik mēs bijām traki: mums nepietika ar to, ka bijām kļuvuši par pirmajiem studentiem pēckara Jelgavā, vajadzēja vietējai jaunatnei parādīt, kas tad īsti ir studentija un kāda ir tās vieta sabiedrībā. Mums nepietika ar spīdzināšanu lekcijās un laboratorijas darbos matemātikā, ģeogrāfijā un botānikā, nekā – mēs vēl gribējām spēlēt teātri.
Akadēmijas mežsaimniekos pārsvarā bijām nolasījušies lauku zēni, toties zemes ierīkotājos un kokapstrādātājos, ar ko mums bija kopējas lekcijas, meitenes čumēja un mudžēja – skaistas kā karalienes. Mēs, puisieši, savās vidusskolās svētku un klases vakaros bijām skaitījuši kādu dzejoli, iestudējuši kādu skeču, tas bija toreiz – tagad jutāmies piederīgi daudz augstākam līmenim, nu mums vajadzēja vairākcēlienu lugu. Izrādījās, ka teātris mums nepieciešams gluži kā gaiss elpošanai, bez teātra pilnvērtīgas dzīves nebija.
Rīgā, kur tolaik vēl atradās akadēmijas fakultāšu lielākā daļa, studentu pašdarbība sita augstu vilni – tur gan dziedāja, gan dejoja un dramatisko pulciņu vadīja pats Kārlis Pamše.
Es pasaucu Ernestu, un kādā dienā aizgājām uz komjaunatnes komiteju. Galvenā komjauniete, mūsu vēlmes uzklausījusi, rociņas vien noplātīja. Viņa neko nevarot palīdzēt, lai ejot uz arodkomiteju. Aizgājām arī. Tur lieta uzreiz ņēma pavisam citu virzību, un jau pēc pāris nedēļām mums «piespēlēja» gluži jaunu režisoru – Gunti Krūmiņu. Viņš, pārliecinājies par mūsu gribēšanu un dažādās izdomātās situācijās pārbaudījis arī varēšanu, piedāvāja iestudēt Valentīna Katajeva «Atpūtas dienu». Tā bija komēdija ar neticamām situācijām, ko redzot un dzirdot skatītājiem vajadzētu smieties līdz asarām. Jā, tāds gabaliņš mums derēja!
Negribu kavēties pie iestudēšanas mellā darba, kas bieži vien ievilkās no vakariņu laika līdz pusnaktij, tikai piebildīšu, ka visu darījām paši, bez jebkādas auklēšanas un čunčināšanas. Galvenais dekorators Juris ar savu komandu stiepa audeklu uz rāmjiem un pindzelēja atpūtas nama iekšskatus, Uldis gādāja prožektorus un gaismas filtrus, lai uzvedumam radītu atbilstošu noskaņu, bet Dzintars augus vakarus ar kabatas nazīti grieza linolejā afišas klišejas un zīmēja programmas vāciņu.
Pavasarī jutāmies gatavi rādīties publikai. Pirmo izrādi vecajā kultūras namā līdzās Pētera akadēmijai taisījām tikai savai augstskolai. O, kā mūs pēc tam cildināja, kā deva puķes un solīja prēmijas! Vārdu sakot – bija pamats mūsu sekstītēm braši slieties uz augšu un sārtoties. Nākamo izrādi veltījām pilsētas publikai. Skatītāju zāle atkal sanāca pilna, un izrādes laikā netrūka ne smieklu, ne aplausu. Tas bija jauki!
Šajā panākumu reibonī nospriedām: jādod iespēja mūsu mākslu baudīt arī lauciniekiem. Par pirmo objektu izvēlējāmies Anneniekus, ne jau tādēļ, ka Latvijas pagastus būtu iecerējuši apbraukāt alfabēta secībā, bet no turienes nāca viens mūsu kolēģis, kurš apsolīja par uzņemšanu vienoties ar kultūras nama vadītāju.
Man kā teātra administratoram nācās sagādāt transportu. Kravas mašīnu dekorāciju aizvešanai sarunāju no akadēmijas saimniecības daļas, bet par autobusu aktieriem vienojos ar Autobusu parka direktoru.
Sestdienā pie fakultātes sakrāvām dekorācijas, un skatuves strādnieki aizbrauca iekārtoties. Bet autobusa nebija – nebija pat pēc pusstundas un stundas pēc norunātā laika. Mūsu laika rezerves pamazām sāka izsīkt.
Iztraucēju no pēcpusdienas snaudas fakultātes komandanti, tiku pie telefona, uzgriezu Autobusu parka numuru – nekā, sestdienas pēcpusdiena taču! Sarakstos sameklēju direktora mājas numuru. «Viņš ir pirtī,» man atbildēja nelaipna balss.
Jelgavā es zināju trīs pirtis – Cukura, Sarkanarmijas un Ausekļa ielā. Izvēlējos pēdējo – tā likās direktora sabiedriskajam stāvoklim atbilstošāka.
Aizskrēju, nopirku biļeti, veicīgi izģērbos un metos iekšā. Kopējā telpā daži kārni večuki flegmatiski berza kājas. Tie nevarēja būt īstie. Devos dziļāk, kur pa durvju spraugu izplūda sutas mākoņi. Jā, tur, briesmīgam karstumam valdot, vīri, uz augšējās lāvas apgūlušies, sevi nežēlīgi apstrādāja ar slotām. Kurš no viņiem varētu būt direktors, ja viņš vispār te bija?Izvēlējos makten matainu tēvaini un, viņam kautrīgi pietuvojies, paraustīju aiz rokas. «Vai jūs gadījumā neesat biedrs direktors?» es piesardzīgi pavaicāju. «Un kas tad ir?» šis, acis berzēdams, mani pētoši uzlūkoja kā neredzētu kukaini. «Es te no studentiem… Jūs apsolījāt autobusu, bet nav…» es mēģināju skaidrot savas neparastās vizītes iemeslu. «Kā tā – nav? Nu es viņam rādīšu!» Vienā stiepienā direktors nolēca no lāvas, priekštelpā ietinās lielā palagā un, slapjas pēdas uz cementa grīdas atstādams, aizdrāzās pie kasiera, kur bija telefons. Es kautrīgi turējos aizmugurē.
«Tu, svoloč!» direktors, droši vien dispečera numuru uzgriezis, iebrēcās. «Kur ir studentu autobuss?» Kādu minūti viņš klausījās, tad nometa telefona klausuli un pievērsās man. «Tūlīt būs,» viņš rezumēja. «Un piedodiet, ka tā sanāca.»
Pozitīvo risinājumu izdzirdis, es mērkaķa ātrumā devos atpakaļ pie kolēģiem. Tajā pašā brīdī piebrauca arī gaidītais autobuss.
Anneniekos, protams, ieradāmies ar nokavēšanos, taču publika pacietīgi gaidīja. Par laimi, Juris ar savu komandu skatuvi bija pilnīgi iekārtojis. Mēs steidzīgi nogrimējāmies un cēlām priekškaru.
Tikai tas, kurš kaut reizi mūžā ir kāpis uz skatuves, sapratīs, kas ir lampu drudzis un ko nozīmē tēlot svešā vidē bez mēģinājuma. Taču tovakar lampu drudzim neatlika laika un mēs tēlojām ar tādu aizrautību, kādas Jelgavas izrādēs mums varbūt pat pietrūka. Un, kad pēc izrādes sākās dejas un mēs garajās nakts stundās veiksmīgi kontaktējāmies ar vietējām meitenēm, viņas vienbalsīgi atzina, ka izrāde esot bijusi varen forša un studentus Anneniekos gaidīšot vēl un vēl.
Nākamajā pirmdienā Autobusa parka direktoram izteicu telefonisku pateicību. Kopš tā laika pat normālos ikdienas apstākļos – par pirti nemaz nerunājot – viņu vairs neesmu sastapis. ◆
