Apmēram 35 gadu vecumā sievietei konstatēts audzējs galvā. Var tikai iedomāties, kāds tas ir trieciens cilvēkam, kurš pēc diagnozes noteikšanas vēl jo vairāk pieķeras dzīvei, lai gan tai šķiet zudis pamats.
Apmēram 35 gadu vecumā sievietei konstatēts audzējs galvā. Var tikai iedomāties, kāds tas ir trieciens cilvēkam, kurš pēc diagnozes noteikšanas vēl jo vairāk pieķeras dzīvei, lai gan tai šķiet zudis pamats. Turklāt seko ārsta paziņojums, ka viņš operēs, ja tiks samaksāti 700 lati. Būdama kādas necilas budžeta iestādes darbiniece, šī sieviete tik lielu naudu varētu nopelnīt labi ja visa gada laikā, turklāt pieņemot, ka tik ilgi var iztikt bez ēšanas un citiem sadzīves tēriņiem. Protams, var apbrīnot tuvinieku un draugu pašaizliedzību, kas šādu summu spēja laikus sagādāt. Operācija noritēja veiksmīgi, jaunās sievietes dzīvība tika glābta.
Ar kādām izjūtām viņa uzzināja, ka nesen kāda cita slimniece nomirusi tāpēc, ka ārsts bija vilcinājies ar operāciju, jo netika savākta viņa pieprasītā «honorāra» summa?
Šis gadījums sacēlis milzīgu traci skudru pūznī, ko veido sabiedrība, pacienti un mediķu aprindas. Visi klaigā un brēkā, nesaprotot, kādu īsti risinājumu rast.
It kā jau alkatīgais ķirurgs rīkojies neglīti, taču tāda nu pie mums ir gadu desmitiem piedzīvotā prakse: «aplokšņu tradīcijas» tika kultivētas padomju deficīta apstākļos, savukārt par korupcijas apmēriem mūsdienu Latvijā šausminās pārējā civilizētā pasaule. Lai nu neviens politiķis nestāsta, ka par ārstu pērkamību uzzinājis tikko pieminētā skandāla sakarā! Tad kādēļ tieši tagad šim vienam gadījumam piešķirta tāda publicitāte?
No otras puses, ir pamats domāt, ka sabiedrības nopulgotais eskulaps varētu pārtapt par vienu no svētajiem mocekļiem, jo uz šā precedenta pamata, piemēram, Latvijas Ārstu biedrības pīlāri pasludinājuši, ka «pastāvošās likumdošanas ietvaros» jārod iespēja legalizēt «konvertu samaksu» ārstiem, kas faktiski esot viņu nopelnīts honorārs. Jo viss maksājot tik, cik tas maksā. Sinonīmu vārdnīcā vārds «honorārs» aizstājams ar vārdiem «atalgojums» vai «autoratlīdzība». Terminoloģiskā ziņā var nonākt purvā. Ja ar aploksnē ārstam pasniegto naudu būtu domāts «atalgojums», tam nav loģikas: šādi «atalgot» varbūt varētu kādu kaktu dakteri, kas praktizē, slepus piepelnīdamies. Ja turpretī ārsts savu darbu veic valsts vai privātajā ārstniecības iestādē, tad viņa pienākumus un paredzamo atalgojumu reglamentē darba līgums. Ja to parakstījušas abas puses, abām tas ir arī izdevīgi. Protams, laikam nav cilvēku, kas neuzskatītu, ka ārsti patiesībā ir vairāk vērti, nekā viņiem tiek maksāts. Taču nevienam tādēļ netiek piešķirtas tiesības nodarboties ar izspiešanu. Katrā dziednīcā (ja ne visā valstī kopumā) jāvalda stingriem izcenojumiem, nevis no gaisa grābtai «kukuļa» summai. Turklāt šie skaitļi drīzāk būtu veselības apdrošinātāju, nevis pacientu kompetencē.
Taisnīga un saprotama ir mediķu vēlme par savu darbu saņemt adekvātu samaksu. Taču to nevar un nedrīkst darīt uz pacientu rēķina, jo viņi vairākumā gadījumu dzīvo uz iztikas minimuma robežas – nabadzīgāk par ārstiem, kas savus spožos limuzīnus sarindo zem valsts segto operāciju zāļu logiem. Turklāt tur, kur tiek iejaukta nauda, runa ir par pirkšanas un pārdošanas aktu. Vai no tā izriet, ka pie mums cilvēku dzīvība ir pērkama? Protams, ne visi to var atļauties. Tādēļ acīmredzot tieši par to jāsāk uztraukties politiķiem – par veselības aprūpes cilvēciskošanu.
Visā skandālā nožēlojamākais ir tas, ka, pirmkārt, līdz vēlēšanām tā arī nekas netiks atrisināts. Otrkārt, paši risinājuma meklējumi novirzījušies stipri sāņus. Jo jārunā nevis par to, ka uz pacientu samaksas rēķina būtu apmierināma dažu ambiciozu mediķu naudaskāre, bet par reāliem draudiem jau tā dārgo un visai nesakārtoto medicīnu pavisam legāli padarīt par vēl lielāka mēra maksas pakalpojumu, kas pieejams tikai elitei.
Jā, nudien, visā pasaulē itin viss maksā tik, cik tas maksā, – arī medikamenti, operāciju zāles un mediķu kvalifikācija. Var vienīgi jautāt, kam par to būtu jāmaksā – indivīdam, kas jau tā desmit neatkarības gados vairākkārt aplaupīts, vai valstij, kurai tomēr būtu svarīga sabiedrības veselība.
Jebkurš mēģinājums «legalizēt» papildu samaksu ārstam ir uzlūkojams par primitīvu triku kārtējo reizi apmānīt vienkāršo tautu, kas nodokļos jau sen par visu samaksājusi. Un tā nav tautas vaina, ka šī nodokļu nauda pietiekamā mērā nav līdz šim tikusi mediķiem, skolotājiem vai citu profesiju pārstāvjiem.
Gadījums ar pacientes nāvi, ko izraisījusi ārsta alkatība, ir satraucis visu sabiedrību. No vienas puses, ir labi, ka tiek pievērsta uzmanība mediķu ētikas jautājumiem. (Te gan jānodala simti un tūkstoši ārstu, kas līdzīgi nav rīkojušies un arī nespētu rīkoties.) No otras puses, paturot prātā desmit gadu neveiksmīgo reformu pieredzi veselības aprūpē, nav pamata cerēt, ka pēkšņi un uzreiz viss atrisināsies. Drīzāk jau daudz kas var sarežģīties kā arvien, kad dzīvē tiek spēlēts ar politiskā pasjansa kārtīm. Vai vienīgā vainīgā «celšana dienas gaismā» un tiesas priekšā to nodrošinās?
Ņencu un vēl dažām tautām par nāves grēkiem joprojām tiek piemērots nāves sods. Viņi savu līdzcilvēku izģērbj kailu un piesien pie koka. Nākamajā dienā tur balo skelets – savu paveikuši knišļi. Attiecīgajā ciltī līdzīgs grēks tad netiekot pieļauts vismaz vienas paaudzes laikā. Pie mums iztramdīts milzīgs skudru pūznis, kurā ir iemests viens «grēcīgs» dakteris. Vai viņa skeleta izlikšana apskatei garantēs pārējo kolēģu, veselības aprūpes sistēmas tikumību?
