Jelgavas Valsts ģimnāzijai – 95.
1950. gadā uz Mātera ielu pārceļas 2. vidusskolas kolektīvs. Vidusskolnieces mācās trešajā stāvā, 3. septiņgadīgās skolēni – divās maiņās pirmajā un otrajā stāvā. Pirmā maiņa sāk darbu pulksten 7.55, otrā – 13.55, beidz – pulksten 19.20. Ir klases ar 43 skolēniem.Trešajā (vakara) maiņā mācās Jelgavas Pedagoģiskās skolas kolektīvs, vēlākos gados – Vakara (maiņu) vidusskola. Pēc aktu zāles atjaunošanas skola kļūst par pilsētas pasākumu epicentru. Atkal vecākiem ir iemesls satraukties par deju vakariem un alkohola tirdzniecību.
1951. gadā 3. septiņgadīgā skola tiek apvienota ar 2. vidusskolu. Par 2. vidusskolas direktori apstiprina 3. septiņgadīgās skolas direktori Otīliju Svelpi, par mācību daļas vadītājām – Liliju Vursti-Šarakovu un Mariju Līci. Skolā mācās 1254 skolēni (36 klases) un 52 īpatnējo klašu skolēni (4 klases), strādā 58 skolotāji.
Skola ūdens vidū
Pēc Augusta Vilka atlaišanas notiek nemitīga direktoru maiņa: Marija Līce (01.02.–15.08.1950.), Lilija Vurste-Šarakova (1950–1951), Otīlija Svelpe (1951–1952), Olga Plāce (1953–1954), Viesturs Poriņš (01.01.–15.09.1954.), Vera Ginovska (1954–1957), Blāzma Valdmane (1957–1960).
Korekcijas skolas darbā regulāri ienes pavasara plūdi, kad Lielupe un Driksa izkāpj no krastiem, pārvēršot ielas par savām pietekām. Daudzviet plosti un laivas ir vienīgie transporta līdzekļi. 1951. gadā skolas nonāk milzīga ūdens klajuma vidū, jo pali sasniedz gan Zirgu, gan Dārza, gan Pavasara ielu. Zem ūdens nonāk darbnīca, ēdnīca, garderobe, sporta zāle. Ūdens ieplūst pa notekām pagraba grīdā, pa durvīm pagalma pusē. Un tā katru pavasari, līdz dabai aptrūkst sniega, ko pavasara saulītei kausēt.
1949./1950. mācību gadā nodod lietošanā sporta zāli, pie skolas ierīko lēkšanas sektoru, šķēršļu joslu un volejbola laukumu. 1951. gadā atjauno aktu zāli un vingrotavu. Līdz 50. gadu vidum iekārto dabaszinību, fizikas, ķīmijas, ģeogrāfijas, kara un metodisko kabinetu. 1956./57. mācību gadā – metāla un koka apstrādes darbnīcas, auto klasi, rokdarbu klasi un mājturības kabinetu ar virtuvi. 1958. gada vasarā ar skolēnu līdzdalību notiek bioloģijas, ģeogrāfijas, fizikas un elektrotehnikas kabinetu pārkārtošana, kā arī skolas radiofikācija.
Darbojas kopgalds un bufete. Kopgaldu vada skolotāja Elza Millere (Vasariņa) un saimniece Švāgere. Normētos produktus – cukuru, miltus, putraimus un citus – ar tirdzniecības nodaļas atļaujām saņem no bāzes, pārējo iepērk veikalā vai tirgū. Darbā palīdz vecāko klašu meitenes: klāj galdus, mazgā traukus, loba kartupeļus un veic citus pienākumus. Katras grupas dežūra ilgst nedēļu. 1959./60. mācību gadā 1.– 4. klašu skolēni sāk saņemt bezmaksas pienu. Bufetē var iegādāties bulciņas, karstus pončikus, kafiju (miežu vai cigoriņu), tēju, augļu kompotu.
Iemēģina spēkus dārzkopībā
1951. gada 7. septembrī laikraksts “Skolotāju Avīze” kā labu paraugu citām skolām min 3. septiņgadīgās skolas mācību un izmēģinājumu lauciņu, dzīvās dabas stūrīti. Ir gan kāds būtisks trūkums – nepieciešama sēta, jo sējumus izbradā garāmgājēji. Dzīvās dabas stūrītī skolēni rūpējas par ežiem, jūras cūciņām, baložiem, peļu vanagiem, mazo ērgli un āpsi. Desmit akvārijos aplūkojamas karūsas, zelta zivtiņas, tritoni. Noskaņu rada dažādu šķirņu augi, kurus izmanto arī kā uzskates līdzekļus bioloģijas stundās.
Pēc gada no drupām attīra vēl 600 kvadrātmetru lielu teritoriju, kur iekārto darvinisma mācību lauku, iestāda ābelītes, aveņu krūmus un zemenes. Kokskolā skolēni mācās acot ķiršu, plūmju un ābeļu mežeņus, ar spraudeņiem pavairo ogulājus.
1953. gada “Nolikums par skolu mācību un izmēģinājumu lauciņiem” paredz, ka skolu dārzos jāaudzē sakņaugi, lauku kultūras, puķes. Var būt siltumnīcas un meteostacijas laukums. Raža nedrīkst būt zemāka kā pirmrindas kolhozos. Iegūtos līdzekļus atļauts izlietot mācību līdzekļu iegādei. Skolas ir atbrīvotas no valsts nodevas par lauciņiem. Katru rudeni jāorganizē ražas svētki.
1957. gada pavasarī ar Mašīnbūves rūpnīcas un kolhoza “Zemgale” materiālo atbalstu, ar skolotāju Kristapa Dziedātāja un Žaņa Ābelītes līdzdalību liek pamatus siltumnīcai. Vasarā darbos piedalās arī vecāko klašu skolēni, kuri mūrē, krāso, iestiklo logus. 5.–7. klašu skolēni gatavo dēstu kastītes, augsni dēstiem un kūdrzemes podiņiem.
1959. gadā Izglītības ministrija piešķir skolai sešas ceļazīmes uz vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādi Maskavā. Meitenēm obligāti jāņem līdzi formas kleita vai balta blūzīte un svārki. Ir zināms, ka brauca skolotāja Elza Strautniece un skolniece Inta Ābelīte.Skolas šefības kolhozā “Zemgale” skolēni ik gadu pavasarī piedalās sējumu retināšanā un kaplēšanā, bet rudenī – ražas novākšanā. Par čaklo darbu kolhozs dāvina kolektīvam skolas karogu, kas kalpo visus padomju gadus.
Par “labdien” grib izslēgt no komjaunatnes
Darbs ar pionieriem un komjauniešiem rit kā pa celmiem. Pionieri vismaz reizēm “izpratuši mūsu dzimtenes varenību un pārliecinājušies par tās pārākumu par kapitālistiskajām valstīm”, bet ar komjauniešiem ir sliktāk. 1952./53. mācību gadā uzņemti tikai 39 jauni biedri. Piemēram, 10. klasē (audzinātāja Elvīra Sūna) no 26 audzēknēm trīs ir komjaunietes, 8.b klasē (audzinātāja Austra Asare) no 30 audzēknēm divas komjaunietes. Toties ar panākumiem komjaunietes cīnās pret lūpu un uzacu krāsošanu un sliktu deju stilu sarīkojumos.
1953. gada martā mirst visu tautu tēvs Staļins. Visi sēro, visi raksta Centrālajai Komitejai līdzjūtības vēstules, arī mūsu skola. Kāds jautā: “Kā sāksim rakstīt vēstuli?” Teicamniece komjauniete Aina Šnore, nedomājot neko ļaunu, saka: “Labdien, Centrālā Komiteja!” Kāda gan var būt laba diena, ja visu mīļotais Josifs Visarionovičs miris! Aina tiek izraidīta no klases. Skolas vojenruks un partijas pirmorganizācijas sekretārs Jakovs Ameļčakovs izvirza apsūdzību pret viņu. Uz skolu tiek izsaukta māte, tolaik avīzes “Zemgales Komunists” redaktore. Kopsapulcē kāds ierosina Ainu izslēgt no komjaunatnes. Aprobežojas ar stingro rājienu “par politiskās modrības zaudēšanu”. Kāds ierosina izslēgt no skolas. Atļauj kārtot gala eksāmenus, jo Aina ir izlaiduma klases skolniece. Katrā eksāmenā klāt ir biedrs no “orgāniem”, lai sekotu viņas atbildēm. Ja biedra nav, Ainai jāsēž un jāgaida, kamēr ierodas. Rit vēstures eksāmens, bet biedra kā nav tā nav. Skolotājs V.Vītols atļauj Ainai sākt eksāmenu bez viņa. Tikko jauniete ir beigusi atbildēt, biedrs ierodas un pieprasa, lai eksāmenu atkārto. Meitene velk biļeti un bez sagatavošanās atbild otrreiz. Aina gatavības apliecību saņem, bet zelta medaļu, kas viņai kā teicamniecei pienākas, – nē.
Šis gadījums būtiski ietekmē klases audzinātāja Harija Asara likteni. Viņš tiek atlaists no darba, kā iemeslu minot “notrulinātu politisko modrību” un to, ka “komjauniete Aina Šnore atteikusies rakstīt centrālkomitejai vēstuli”. Atlaiž arī viņa dzīvesbiedri skolotāju Austru Asari.1954. gadā kliedzošs fakts pionieru organizācijas darbā: “… kāds palīgs var būt pionieru organizācija 2. vidusskolai, kur no 700 audzēkņiem otrajā mācību pusgadā pionieros uzņemti tikai divi. Tas ir izsmiekls, biedri 2. vidusskolas skolotāji!”
1955./56. mācību gadā tikai 17 jauni komjaunieši. Skolas vadība “atstājusi novārtā skolas komjaunatnes organizācijas darbu, uzticot to skolotājam Viktoram Vītolam, kas nespēj vadīt komjaunatnes darbu vajadzīgā līmenī”. Tādus “grēkus” padomju skolotājam nepiedod. Atlaist!
Politiskās audzināšanas darbs
Par klases dzīves būtisku sastāvdaļu kļūst politinformācijas. Tās notiek katru sestdienu. Tiek apskatīti notikumi pasaulē, PSRS, Latvijā, Jelgavā un skolā. 1958./59. mācību gadā atklāti trūkumi politinformāciju darbā. Tos apspriež pedagoģiskās padomes sēdē. Kāds no kolēģiem ir inspicējis skolotājas Ainas Rusmanes stundu un “saskatījis buržuāzisko objektīvismu”.
Kolēģes aizstāvībai izsakās skolotājs Aldis Balodis: “Saruna no sirds nevar izvērsties, ja klasē ir kāds novērotājs. Viņam bijuši daudz labāki rezultāti, jo nevienu nav laidis klasē. Politiskās audzināšanas darbu nevar vērtēt pēc dažām politinformācijām un jaunuzņemto komjauniešu skaita.” Par to skolotājs saņem direktores aizrādījumu: “Viņš nekad nav ļāvis inspicēt savā klasē politinformācijas, pats skolēnu klātbūtnē mētājies ar nepiedienīgiem izteicieniem sakarā ar Ziemassvētkiem. Biedram Balodim nav priekšstata par partijas pirmorganizācijas darbu, jo pats nav piedalījies atklātās sapulcēs.”
1950. gadā bibliotēkā ir 3273 grāmatas, tā izvietota skolas kancelejā. Sekretāre Zelma Pāne (Smilga) pilda arī bibliotekāres pienākumus. Pēc pāris gadiem bibliotēkā jau 6000 grāmatu. Ir bibliotekāre – Valda Salna. Katrai klasei noteikta konkrēta diena un stunda bibliotēkas apmeklējumam, kas stingri jāievēro.
1953. gadā partijas XIX kongress skolu bibliotēkām piešķir svarīgu lomu jaunatnes komunistiskajā audzināšanā, kas saglabājas daudzu gadu garumā. Tās uzdevums pastiprināti rūpēties, lai skolēni lasītu partijas un valdības dokumentus, vadoņu rakstus, iepazītu padomju cilvēka tēlu jaunākajā literatūrā. Par to, kas jālasa, liecina sacerējumu temati: “Sociālistiskās celtniecības ainas padomju rakstnieku darbos”, “Padomju iekārta – tautas laimes pamats”, “Gorkijs – kapitālistiskās dzīves atmaskotājs”, “Pāvela Vlasova augšana par revolucionāru cīnītāju M.Gorkija romānā “Māte”” un citi.
