Reiz senos laikos, kad Latvijā vēl bija kino un policistus sauca par miličiem, kinoteātros rādīja Rīgas kinostudijā tapušo filmu ar šādu jauku nosaukumu.
Reiz senos laikos, kad Latvijā vēl bija kino un policistus sauca par miličiem, kinoteātros rādīja Rīgas kinostudijā tapušo filmu ar šādu jauku nosaukumu. Filma uzņemta pēc zviedru kriminālromānu rakstnieku Pēra Valē un Maija Šēvāla tāda paša nosaukuma romāna. Tajos tālajos laikos likās, ka viss filmā rādītais un izsmietais attiecināms tikai uz kapitālisma purvā slīkstošo Rietumu pasauli. Gluži kā daudzu citu filmu citātus, arī šajā par klasisku var uzskatīt epizodi, kurā mazs puišelis ir izbrīnīts, kafejnīcā ieraugot, ka policisti ir tādi paši cilvēki kā citi un var ēst tādu pašu kartupeļu biezputru ar cīsiņiem kā viņš. Tagad, pārlūkojot pēdējā laika Latvijas politisko un kriminālo hroniku, izrādās, ka arī mūsu policisti ir tādi paši cilvēki kā mēs, pārējie. Ar savām vājībām, stiķiem, niķiem un vēlmi dzīvot «kā skaistāk». Izrādās, arī viņiem piemīt tieksme neievērot to, ko prasa likums.
Vai ik dienas tiekam informēti par kārtējo apcietināto ierindas policistu čupiņu. Taisni vai izbrīns pārņem, palūkojoties uz viņiem inkriminēto noziegumu skaitu un sastāvu. Noziedznieki policistu formas tērpos gan izspiež naudu, gan slēpj noziegumu pēdas, gan dara daudz ko citu sliktu. Tagad gandrīz vai par hrestomātisku uzskatāms tas, ka paši policijas narkotiku apkarotāji nodarbojas ar to izplatīšanu un piegādi.
Laikam vienīgais «lielās policijas» šefs, kas palicis amatā, pēc Jaunā gada būs Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa. Pārējie jau atbrīvoti vai atstādināti no pienākumu pildīšanas. Daudziem pēkšņi šķiet, ka jādodas pelnītā atpūtā – pensijā. Tieši pirms Ziemassvētkiem atlūgumu iesniedzis Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšnieks Vitolds Zahars. Izrādās, ka bez īpašas kontroles kopš deviņdesmito gadu vidus cietumiem tērētas summas, kuras varētu rakstīt sešām nullēm. Neba nu Zahara kungs (kura godaprātu nevēlos apšaubīt) gribējis iebāzt sev naudu kabatā. Domājams, ka viņš pakļāvies vispārējam «pofigismam» un domai, ka neviens īpaši jau nekontrolēs, ka varēs aizsegties ar valsts noslēpuma un drošības «vīģes lapu»… Pirms pašiem svētkiem Valsts policijas priekšnieks ir pieņēmis arī sava vietnieka un Kārtības policijas priekšnieka Ivara Stūraiņa atlūgumu sakarā ar aiziešanu pensijā. Šie fakti nevilšus vedina domāt – vai tiešām visu līdzšinējo laiku policijas cunftē viss ir bijis kārtībā? Vai tiešām bija jānāk «jaunajiem laikiem» iekšlietu ministra Māra Gulbja personā, lai pati policija sāktu attīrīt savas rindas?
Valdība tagad cer policijas kadru «tīrību» stiprināt, viņiem nākamgad pamatīgi pieliekot algu. Vai patiešām viss ir atkarīgs tikai no naudas summas, kuru esam gatavi maksāt par sava tiešā pienākuma pildīšanu? Vai vairs nav svarīgs nedz godaprāts, nedz, stājoties likumsargu rindās, zvērests Latvijas valstij?
Likumā par policiju noteikts, ka Latvijas Republikas policija ir apbruņota, militarizēta valsts organizācija, kura darbojas Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas sastāvā un kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvību, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem.
Policijas darbinieks ir valsts kalpotājs. Pildot dienesta pienākumus, ikviens policists savas kompetences robežās pārstāv valsts varu, lai garantētu personu un sabiedrības drošību. Policijas darbinieka pienākumos ietilpst arī pieprasīt, lai personas pārtrauc likumpārkāpumus un citu rīcību, kas apdraud apkārtējos, neprasot par to īpašu papildu samaksu. Neviens, iedams strādāt policijā, nebija «nezinītis», kas neko nezina par darba samaksas kārtību un apmēru. Tad jājautā – kas viņiem liedza līdz šim pildīt valstij doto zvērestu? Varbūt tiešām tas bija aprēķins, kā nesen to TV intervijā sacīja kāds no apcietinātajiem likumsargiem. Policijas vadība sūdzas, ka likumu uzraudzībai katastrofāli trūkst darbinieku.
Iekšlietu ministrijas struktūrās ir vieta tikai cilvēkiem ar godaprātu un profesionālo apziņu. Cerams, ka tā ir viena no pēdējām iespējām, lai izskaustu «augoni» policijas rindās.
Šis nav pēcsvētku «uzbrauciens» cilvēkiem, kuri, strādājot policijas rindās, godprātīgi pilda savus pienākumus, kuriem zvērests kalpot valstij un tātad arī visai sabiedrībai ir joprojām svēts. Tas lielā mērā ir pārmetums mums visiem, kas visu grib mērīt tikai ar samaksāto naudas daudzumu. Tāpat arī tiem, kas devuši ceļu policistiem tos pašus visu «apsmaidītos» «piecīšus».
Būsim godīgi un pildīsim savu pienākumu nākamgad, lai arī šajā jomā atnāk tik ilgi un sen gaidītie jaunie laiki! Ja tas nenotiks, Latvijas iedzīvotāji viļoties var šai valstij pagriezt muguru.
