Piekrītiet, ierastāk skan «suns – cilvēka draugs», «dzīvnieciņi – mūsu mazie brāļi». Dzirdot šādus salīdzinājumus, prātā nāk Antuāna sent Ekziperī pasaka par Mazo Princi, kur mācīts, ka cilvēkiem jāuzņemas atbildība par tiem, kurus viņi pieradina.
Piekrītiet, ierastāk skan «suns – cilvēka draugs», «dzīvnieciņi – mūsu mazie brāļi». Dzirdot šādus salīdzinājumus, prātā nāk Antuāna sent Ekziperī pasaka par Mazo Princi, kur mācīts, ka cilvēkiem jāuzņemas atbildība par tiem, kurus viņi pieradina.
Kamēr savā izpratnē par atbildību neesam tikuši daudz tālāk par vēlamo, pasaules attīstītākajās valstīs policistus patiešām uzskata par labiem draugiem un palīgiem, uz kuriem var paļauties jebkurā kritiskā un ne tik kritiskā situācijā.
Stoklholmas Centrālajā stacijā kāds iereibis vīrs tikai mazliet sazvalstījās, paklupis pret zemu pakāpienu, un viņam tūdaļ nez no kurienes klāt piesteidzās citādi vispār neredzamie policisti. Viņi, draudzīgi smaidīdami, apņēma vīru ap pleciem un palīdzēja aizkļūt līdz durvīm, aiz kurām apjautājās par vilcienu, ko vīrietis gaidīja, pacienāja ar stipru kafiju un citādi kavēja laiku. Lieki piebilst, ka neviens no abiem policistiem ne tikai jēli nelamājās krievu mātes vārdiem, bet pat ne brīdi nepaaugstināja balsi. Protams, pēc dažām dienām iereibušais vīrs savā pastkastītē atrada rēķinu par jauku summiņu, taču to viņš nekurnot saņēma kā pelnītu maksu par sabiedriskās kārtības noteikumu pārkāpumu.
Nepietiek tikai gribēt labus, godīgus, pieklājīgus un izpalīdzīgus policistus. Vajadzīga arī sabiedrība, kas jau kopā ar mātes pienu saņēmusi kārtības, atbildības un pienākuma izpratni. Mūsu sabiedrība dzērusi vairāk šņabi, ne šādu «pienu», un priekšstati par policiju mums lielākoties saglabājušies kopš tiem laikiem, kad viņus vēl sauca par miličiem.
Viens šāds milicis reiz dzīvoja man kaimiņos, kāds cits bija viņa labs draugs. Abi bija labi «iefiltrējušies» aprindās, ko mūsdienās sauc par noziedzīgajām struktūrām. Abiem tas bija izdevies lieliski: pirmais tirgoja atšķaidītu spirtu, otrs – izjauca rezerves daļās un pārdeva melnajā tirgū autoinspekcijas aizturētās vieglās automašīnas. Turklāt «iefiltrējās» viņi pilnīgi brīvprātīgi, par ko liktenis viņus arī dāsni atalgojis: ja atmiņa neviļ, tieši viens likuma sargs bija pirmais, kas mazpilsētiņā atklāja privātu veikalu…
Sekoja daži gadi, kad milicijas vairs nebija, savukārt policijai nebija, ko vilkt mugurā. Ceļu malās un sabiedriskajās vietās varēja manīt vīrus ar zviedru armijas puszābakiem kājās, kādas Āfrikas valstiņas parauga armijas biksēs, krievu armijas frencī un ar miliča sarkano cepuri galvā. Biedēkli kopumā sauca par – Latvijas policistu.
Tā tas bija vēl pirms desmit gadiem. Kas to laikā mainījies?
Formas tērps. Un dažas automašīnas. Tiešām tikai dažas, jo ap divām trešdaļām no policistu rīcībā esošajām ir tikai vraki, kas nevar iziet tehnisko apskati. Policistu dienesta automašīnas, dienesta telpas un arī viņu leksika palikusi deviņdesmito gadu sākuma stadijā. Pat jocīgi skatīt mūsdienīgi tērptu policistu pie rakstāmgalda, kam vienas kājas vietā ir kaudze vecu avīžu, bet uz tikpat kliba krēsla novietota aizvēsturiska rakstāmmašīna, uz kuras latviski lāgā runāt, kur nu vēl rakstīt, neprotošs tēvainis mēģina drukāt aizturēšanas protokolu…
Tajā pašā laikā ļoti daudzi policisti, pat nenovilkuši formas tērpu, kāpj «biezos» personīgajos automobiļos, joņo pa ceļiem, kā jau privilēģētas personas, pat sabrauc bērnus. Un dzīvo šādi policisti mājās vai dzīvokļos, kuru logi nebūt nav aizklāti ar driskainām seģenēm. Pārticīgi. Var jautāt, no kurienes policistiem šādi līdzekļi, taču labāk palikt atbildi parādā. Ja jau tam nepievērsa uzmanību neviens no līdzšinējiem policistu priekšnieku priekšniekiem.
Policistu lepnās automašīnas un labi nodrošinātie radinieki Latvijā joprojām bija kaut kas viens, bet noziedzīgā pasaule, kontrabandisti – kaut kas cits un nesaistīts. Negaidīti un kaut kā ļoti pēkšņi sabiedrība pamanīja jaunā iekšlietu ministra Māra Gulbja aktivitātes. Atšķirībā no vairuma citu «jauno laiku» vēstnešu visai juceklīgajiem jaunieviesumiem viņa darbība tiek uztverta atzinīgi un ar cerībām. Turklāt tādā mērā, ka visumā pat nav dzirdama liela kurnēšana par apsolīto algu palielināšanu policistiem, jo tam patiešām jaušams reāls pamatojums. Sabiedrības vairums apsveic radikāli uzsākto kadru tīrīšanu iekšlietu sistēmā. Ministra publiskās runas ir saprotamas un pārliecinošas, bet galvenais – loģiskas. Turklāt viņa vārdiem līdz šim uz karstām pēdām sekojusi arī konstruktīva rīcība.
Nupat M.Gulbis iecēlis līdzšinējo Valsts policijas priekšnieku Juri Rekšņu Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra amatā. Tas nenoliedzami ir svarīgs lēmums un labi izsvērts «izpildījums»: kurš gan cits būtu pietiekami kompetents ieņemt iekšlietu ministra «labās rokas» vietu?
Cits M.Gulbja paziņojums ir vairāk diskutējams: viņš izteicis vēlēšanos aktivizēt policijas slepeno palīgu darbību. Tie lasītāji, kas televīzijā skatās Krievijas seriālu «Kurmis», saprot, ka runa ir par īpašu slepeno policijas palīgu institūciju, policistu «palīgiem», kas iefiltrētos noziedzīgās struktūrās. «Tāpat kā noziedzīgās struktūras «iefiltrē» savus cilvēkus policijā, tā arī mums vajag savus cilvēkus pie viņiem,» norāda M.Gulbis. Šoreiz nepakavēsimies pie tā, kā noziedzniekiem vispār izdevies un acīmredzot joprojām izdodas iefiltrēties policijā, un lieku reizi nepārspriedīsim ministra nesen pausto vēlmi atteikties no pretrunīgi vērtētā policijas palīga institūta. Runāsim par to, ko ierosina M.Gulbis: jāveicina iedzīvotāju un policijas savstarpējā uzticība, iedzīvotājiem vairāk jāpalīdz policijai noziegumu atklāšanā, kā arī jāziņo, ja notiek kaut kas pretlikumīgs. Piemēram, ka kāds slepenais palīgs pārlieku «iefiltrētos».
Jo tikai tad, ja paši būsim aktīvāki, «pieradināsim» arī policistus būt tādiem. Ja pietiekamā mērā būsim nesamierināmi ar nelikumībām un darīsim tās zināmas, nevis noklusēsim, tikai tādā gadījumā būs iespējams arī pieprasīt enerģiskāku policijas rīcību. Savukārt pagaidām valdošā neuzticība un policijas pretstatījums sabiedrībai laika gaitā var pārvērsties «pieradumā» paļauties citam uz citu. Varbūt tad arī varēsim policistus uzskatīt par saviem draugiem tāpat kā citās civilizētās valstīs. Tikai jāatceras, ka attiecībā uz iekšlietu darbiniekiem nevar būt runa par «mīlestību no pirmā acu skatiena», bet par īstu draudzību, kas ir jānopelna un jākopj abām pusēm.
