Pēdējā laikā Jelgavas policija nonākusi visas Latvijas redzeslokā (tajā Iekšlietu ministrijas pārbaudes atklājušas dažādus pārkāpumus), taču šoreiz par ko citu.
Pēdējā laikā Jelgavas policija nonākusi visas Latvijas redzeslokā (tajā Iekšlietu ministrijas pārbaudes atklājušas dažādus pārkāpumus), taču šoreiz par ko citu. Likuma sardzē ikdienā stāv tieši tādi paši cilvēki kā mēs, ar saviem plusiem un mīnusiem, un būtu nevietā iedomāties policistu kā kaut ko līdzīgu supermenam. Tāpēc “Ziņas” piedāvā nedaudz iepazīties ar dažiem policistiem, kas katru dienu nesūkstoties pilda savu pienākumu.
Izvēloties policista profesiju, iespējams, daži nemaz neapzinās, ka darbs nebūs viegls, tāpēc pēc īsa laiciņa aiziet no policijas. Protams, daudzos gadījumos vilina arī labāk atalgots darbs kādā privātā struktūrā, jo likuma sargi ar milzu ieņēmumiem lielīties nevar. Ne viens vien policists “Ziņām” atzīst, ka policistam savā ziņā jābūt fanātiķim, pretējā gadījumā darbu labi paveikt neizdosies. Vieni slodzi iztur, citi noiet no distances agrāk, bet vēl citus darbs policijā grūž pretī pārmērīgai alkohola lietošanai un ģimeņu izjukšanai. Ne velti pasaulē policistu darbs ir pirmajā piecniekā stresa līmeņa ziņā. Taču šoreiz par tiem, kas iztur un, spītējot grūtībām, cenšas pienākumus veikt pēc labākās sirdsapziņas.
Pieredzējis bandīts
nenobiedē
Gints policijā bija nostrādājis pavisam neilgu laiku un pildīja jaunākā iecirkņa inspektora pienākumus. Jau ar pirmajām dienām kolēģi pamanīja, ka jaunietis ļoti apzinīgi izturas pret saviem darba pienākumiem un cenšas, lai nekas nepaslīd garām nemanīts. Iespējams, tieši tāpēc, ieraugot Būriņu ceļā Ervīnu Prazdnicānu, kuru likuma sargi bija izsludinājuši meklēšanā par laupīšanu bārā, viņš atminējās, ka redzējis šā vīra attēlu meklējamo sarakstā.
Lai nekavētu laiku, gaidot papildspēkus, jaunais policists piegāja pie laupītāja un, stādījies priekšā, lika viņam sēsties automašīnā, lai pēc iespējas ātrāk meklējamo nogādātu policijā. Taču E.Prazdnicāns pretojās – vairākkārt iesita un iespēra Gintam, turklāt vēl saplēsa formas tērpu. Visbeidzot, ņemot talkā savu bikšu siksnu, policists likumpārkāpēju sasēja un nogādāja policijā.
Agrāk jau tiesātajam E.Prazdnicānam tiesa piesprieda divus gadus cietumsoda, bet Gints vairs nav jaunākais iecirkņa inspektors un jau kļuvis par kriminālpolicistu.
Valentīnu priecē rezultāts
Valentīns decembrī atskatās uz 22 gadu darbu policijā un pa šiem gadiem pieredzējis daudz ko. “Nekad nevienam neesmu ieteicis iet strādāt policijā, jo apzinos, ka darbs ir grūts un ne katrs var to izturēt. Jābūt sava veida fanātiķim,” atzīst Valentīns.
Viņa nonākšanu likumsargājošajā institūcijā var uzskatīt par nejaušību, jo pēc armijas Valentīns iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā hidromeliorācijas specialitātē, taču dažādu iemeslu dēļ ar laiku pārgāja uz neklātieni, un papildus bija nepieciešams darbs. “Reiz draugs, ar kuru kopā dienēju, bija aicinājis nākt strādāt uz miliciju, un es varbūt spīta dēļ, daudz nedomādams, piekritu,” piebilst Valentīns. Policists atzīst, ka bijuši brīži, kad pārsteidzīgā lēmuma dēļ pārņēmusi nožēla, taču, ķeroties pie kārtējā darba, tā ātri vien aizmirsusies.
Pa šiem gadiem Valentīns strādājis gan ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem, gan par izmeklētāju, bet pēdējos gados viņš nodarbojas ar bezvēsts pazudušo un noziedznieku meklēšanu. “Reizēm pārņem skumjas, kad policijā ierodas vecāki un ziņo par nepilngadīga bērna pazušanu, taču, veicot meklēšanas pasākumus un noskaidrojot apstākļus, kādos dzīvoja bērns, bieži vien nonākam pie secinājuma, ka lielākā vainas daļa par notikušo jāuzņemas vecākiem,” tā policists.
Raksturojot savu darbu operatīvo dežūru laikā, Valentīns neslēpj, ka daudzās nelaimēs vainojams alkohols. “Tautiņa pamazām nodzeras. Ne katru reizi, ja apreibušais lamā policistus un nepakļaujas viņu likumīgām prasībām, vainīgais tiek saukts pie atbildības, jo viņš adekvāti nespēj novērtēt savu rīcību. Amerikā tas būtu citādi – vainīgs un viss –, bet, ja mēs tā darītu, cietumi būtu pārpildīti,” uzskata Valentīns. “Es laikam esmu dīvainis, bet mani priecē rezultāts, un nav nemaz svarīgi, kas to sasniedzis.”
Nākotnē raugās bažīgi
Ceļu policisti nereti izpelnās autobraucēju kritiku, it sevišķi par “piecīšu” ņemšanu, taču būtībā viņi ir tādi paši ierindas pilsoņi kā mēs, tikai iespēju robežās cenšas rūpēties, lai apkārtējie ievērotu likumu. “Jā, es arī mēdzu pārkāpt Ceļu satiksmes noteikumus, bez tā nespēj iztikt neviens šoferis. Galvenais, lai pārkāpums neizraisa smagas sekas,” “Ziņām” uzsvēra Ceļu policijas inspektors Dzintars, piebilstot, ka ir pārkāpumi, par kuriem viņš apturētu autovadītāju brīdina, piemēram, dienā neieslēgtas tuvās gaismas, taču, piemēram, par nepiesprādzēšanos gan liek maksāt soda naudu, jo tas apdraud veselību un dzīvību.
Dzintara pārinieks Ainars Ceļu policijā strādā 11 gadu un nākotnē raugās ar nelielām bažām. “Jaunie noteikumi paredz, ka autovadītāju vairs nevarēsim aicināt laukā no automašīnas. Līdz ar to protokolu vajadzēs rakstīt, stāvot lietū vai sniegā pie apturētā transportlīdzekļa. Tas aizņems apmēram pusstundu, un nedomāju, ka daudzi būs ar to apmierināti,” nākotnes vīzijas atklāj Ainars.
Gan Ainaram, gan Dzintaram ne vienu vien reizi pārkāpējus iznācis apturēt arī no darba brīvajā laikā.
