Latvijā ierasta parādība ir ziņas par policijas darbinieku pārkāpumiem. Sabiedrība seko vainīgā atrašanas un sodīšanas procesam. Ar to jautājums izsmelts. Līdz nākamajai līdzīgai reizei.
Latvijā ierasta parādība ir ziņas par policijas darbinieku pārkāpumiem. Sabiedrība seko vainīgā atrašanas un sodīšanas procesam. Ar to jautājums izsmelts. Līdz nākamajai līdzīgai reizei. Maz tiek runāts par iemeslu, kas veicina šo pārkāpumu atkārtošanos gadu no gada. Tā ir nepieciešamība veikt kompleksu policijas reformu, kas neaprobežotos tikai ar amatpersonu nomaiņu.
Latvijā īpaša uzmanība būtu jāpievērš diviem aspektiem – policijas darbinieku sagatavošanai atbilstoši sabiedrības augošajām prasībām ne tikai noziedzības apkarošanā, bet arī saskarsmes iemaņu ziņā, kā arī kadru politikai, kas veicinātu kvalificētu speciālistu izaugsmes iespējas policijas dienestos, nevis to aiziešanu uz apsardzes firmām vai citiem labāk atalgotiem darbiem. Visbiežāk diskutētie pārkāpumi saistās ar policijas darbinieka spēka lietošanu.
Policijas darbiniekiem tiek mācītas likuma normas, taču viņiem nav praktisku iemaņu konfliktu atrisināt sarunā. Tāpēc profesionālisma trūkuma dēļ cieš gan sabiedrība, gan policisti, jo ir apgrūtināta viņu tiešo pienākumu veikšana. Tas nonāk pretrunā arī ar starptautiskajiem standartiem, kas paredz policijas darbinieku apmācību spēka un šaujamieroču lietošanā – tā ir viena no policijas darbinieku tiesībām.
Policistam ir tiesības tikt sagatavotam atbilstoši mūsdienu prasībām, kā arī paaugstināt savu kvalifikāciju kursos, ja apmācības notikušas pirms daudziem gadiem. Uz šo nepieciešamību norāda arī statistika – 2003. gadā, pildot dienesta pienākumus, cietuši 159 Iekšlietu ministrijas darbinieki, divi no tiem gājuši bojā. Cietušo skaits palielinājies par 29% un ir visaugstākais pēdējo 10 gadu laikā, turklāt arī bojā gājušo skaits ir lielāks nekā divos iepriekšējos gados.
Neapspriesta tēma ir policijas darbinieku tā sauktais pēctraumas sindroms vai nepieciešamība vērsties pie psihologa. Policijas saskarsmes kultūrā nav pieņemts izrādīt savas jūtas, lai kolēģi cietušo neuzskatītu par nelīdzsvarotu vai priekšnieks nedomātu, ka viņš nav piemērots paaugstinājumam. Ilgstošas spriedzes dēļ krātā agresija sāk izpausties pret iedzīvotājiem vai kā vardarbība ģimenē. Šī problēma atzīta arī ārvalstīs, kur ir pat speciālas interneta mājas lapas policijas darbinieku cietušajām sievām.
Lai gan pagājušajā gadā iekšlietu ministrs paziņoja, ka katrā policijas iecirknī jābūt psihologam, Latvijas policijā ir tikai trīs psihologi.
Šīs problēmas atspoguļo arī prese, piemēram, komentējot neseno gadījumu, kad saistībā ar draudu zvanu par spridzekli aizturētais izdarīja pašnāvību. Rakstā “Deformētie policisti” autors saka: “(..) to nevar attaisnot, tomēr dažkārt var izskaidrot.” Proti, daudzos gadījumos psiholoģiskā palīdzība vajadzīga pašiem policijas darbiniekiem. Neatrisināts ir arī algu un materiālā nodrošinājuma jautājums.
Lielu uzmanību izpelnījās diskusija par algu reformu policijā, bet tā nespēja atrisināt problēmu, ka daļa policijas darbinieku ir spiesti strādāt papildu darbu, lai spētu nodrošināt ģimeni. Strādājot vairākos darbos, policisti uz savu tiešo darbu nāk neizgulējušies, kas, protams, atstāj iespaidu uz pienākumu pildīšanas kvalitāti.
Daudzās policijas nodaļās trūkst līdzekļu, lai pienācīgi veiktu ikdienas pienākumus, piemēram, segtu transporta uzturēšanas un apkopes izmaksas. Visi turpinās kritizēt policiju, un tā turpinās justies nesaprasta, nenovērtēta un strādās kā iepriekš.
Saīsināti no www.politika.lv
