Vairākas nedēļas, cītīgi nodarbinot savus padotos, iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons gatavoja rīcības plānu Valsts policijas iestāžu darbības pilnveidošanai, un vakar tas tika nodots vērtēšanai Ministru kabinetā.
Vairākas nedēļas, cītīgi nodarbinot savus padotos, iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons gatavoja rīcības plānu Valsts policijas iestāžu darbības pilnveidošanai, un vakar tas tika nodots vērtēšanai Ministru kabinetā. Kolēģi “mācītāju” partijas pārstāvim atzinīgi uzsita uz pleca un piekrita visiem viņa piedāvātajiem uzlabojumiem, tai skaitā iekšlietu darbinieku atalgojuma palielināšanai par 45 latiem jau no nākamā gada. Ja viss īstenosies, kā paredzēts plānā, tad triju gadu laikā iekšlietu sistēmas darbinieku alga varētu dubultoties. Taču valdība jau tagad mēģina atrunāties, sak, ja nebūs citu prioritāšu, tad jau varēs kādu naudiņu piemest arī policistiem. Ja idejas tomēr gūs atbalstu, apspriežot valsts budžetu, iecerētais var nogrimt tajā brīdī, kad pienāks Saeimas vēlēšanas un vadības groži pāries citu personu rokās. Taču, kā saka, cerība mirst pēdējā.
Kā Jēkabsons uzsvēra otrdienas rītā, viņš situāciju iekšlietu struktūrās par dramatisku neuzskata, jo “masu nemieri nav sākušies”, bet tas neliedz viņam ierosināt izveidot kapelānu dienestu – “lai celtu policistu ētikas līmeni”. Un pārējie ierosinājumi šāda domas lidojuma priekšā nobāl!
Kopš Jēkabsons par šādu plānojamu jauninājumu ierunājās, nav gadījies dzirdēt neviena kaut cik vērā ņemama speciālista viedokli, kas tam piekristu. Tas pats Jēkabsona kritizētais atstādinātais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Juris Rekšņa nevar vien beigt smīkņāt par šādu domas lidojumu, jo tad jau vajadzētu kapelānus norīkot arī Saeimā un pie Valsts prezidentes.
Vai tiešām tas ir tik ilgi lolotais Jēkabsona plāns krīzes situācijas uzlabošanai iekšlietu sistēmā? Protams, var izveidot dienestu ar dažiem kapelāniem, bet ne jau padarīt to par masveidīgu parādību. Kā liecina pasaules pieredze, tamlīdzīgi dienesti pārsvarā darbojas tajās vietās, kur cilvēki ir izolēti no pārējās sabiedrības vai kur nav iespējams tikties ar mācītāju, – cietumos, dažādās miera misijās un tamlīdzīgās vietās.
Nav jau slikta doma, ka policistiem vajag kādu uzticības personu, ar ko aprunāties un kas spēj sniegt profesionālu padomu, bet vai tam risinājums ir kapelāns – reliģiski tendēta personība? Un ko darīt ar tiem policistiem, kas Dievam netic (tādu būs ne mazums)? Vai viņiem piespiedu kārtā būs jādodas pie mācītāja?
Tā vietā, lai veltītu gan laiku, gan līdzekļus šīs diezgan absurdās idejas realizēšanai, būtu labāk papildus noalgot psihologus, kas palīdzētu likuma sargiem tikt galā ar viņu psiholoģiskajām problēmām, tā uzlabojot ne tikai policistu darba pozitīvāku izpildi, bet arī sociālo vidi Valsts policijā. Un, kas zina, varbūt tad lielākā daļa likuma sargu iemācītos smaidīt, nevis ar drūmu rūpju rievu pierē aizmirstu par tādiem jēdzieniem kā iecietība un izpratne. Patlaban Valsts policijā jau darbojas psiholoģiskais dienests, taču, “pateicoties” zemajām algām, tajā trūkst darbinieku, un esošie pārsvarā strādā ar cietušajiem, nevis Valsts policijas darbiniekiem. Valsts Policijas psiholoģiskā dienesta priekšnieks Pāvels Tjurins jau pirms vairākiem gadiem ierosināja sakārtot šo jomu, taču viņa saucienus pēc palīdzības tā arī neviens nav sadzirdējis.
