Madars Lasmanis: “Dravā jāiet ar lēnu prātu un apņēmību”.
Biškopības biedrībā lēš, ka mūsdienās Latvijā varētu būt ap 100 tūkstošiem bišu saimju. Tas ir pat uz pusi mazāk nekā 1939. gadā, kad laukos dzīvoja vairāk cilvēku. Tomēr biškopība attīstās. Turklāt lielā mērā kā hobija darbs jeb veselīga brīvā laika nodarbošanās. Bišu saimes tiek turētas arī pilsētās, tostarp uz vienas otras Rīgas viesnīcas jumta. Tiek lēsts, ka 85 procenti no Latvijas bitēm tomēr dzīvo mazajās piemājas saimniecībās, kurās ir dažas bišu saimes (ne vairāk kā 49). Tieši šīs mazās hobijsaimniecības ir lielākais noieta tirgus bišu stropiem, ko ražo Madara Lasmaņa uzņēmums “Ziedkalnes stropi” Jelgavas novada Vilces pagasta Upītēs, ap puskilometru no Ziedkalnes ciemata Svētes labajā krastā.
Kartupeļu audzēšanā zaudē poļiem
Sabiedrībā Madars Lasmanis vairāk pazīstams kā politiķis. Divus gadus vadījis LLU studentu pašpārvaldi, bijis ievēlēts trīs Saeimās, strādājis Ekonomikas ministrijā, kā arī bijis Jelgavas novada domes deputāts. Taču 3. jūnija vēlēšanās viņa pārstāvētā partija “Latvijas attīstībai” palika “aiz svītras”, un vismaz uz laiku Madaram nākas sabiedrisko aktivitāti samazināt.
Desmit gadu Vilces pagasta Upītes bija pazīstamas kā kartupeļu audzētāji. Šī ir pirmā vasara, kad kartupeļi iestādīti tikai pašu vajadzībām. To vietā tagad desmit hektāros zaļo kvieši, kam eksporta tirgus ir garantēts. M.Lasmanis nav mierā, ka mūsdienās tirgum audzēt kartupeļus neatmaksājas. “Nevaru konkurēt ar poļu subsidētajiem kartupeļiem,” atzīst lauksaimnieks. Tā nu atskārtis, ka biškopība varētu būt viņa sūtība, kam viņš jau agrāk tuvojies, sākumā pats to īsti neapzinoties.
Būs dārznieks tāpat kā māte
“Jau piektajā klasē dēls teica, ka būs dārznieks un mācīsies Bulduros,” atceras Madara māte Velta, kas savulaik smagi strādāja agrāk blakus esošajā Ziedkalnes dārzniecībā, kur kolhozu laikos sevišķi tika audzēti gurķi. Taču Upītēs vienmēr bijušas arī bites. Dzimtā saglabājies stāsts, ka Madara vecvectēvs Jānis Lasmanis, kurš 1924. gadā uz agrākās Berķenes muižas zemes uzcēla Upītes un apstrādāja tām piederošos 18 hektārus zemes, bija Pēterburgā skolots vijolnieks, savukārt viņa kundze Emīlija Pēterburgā bija studējusi mākslu. Dzimtas vēsture pēc trim paaudzēm atkārtojās tādā atspulgā, ka mācību vietā, proti, Bulduru Lauksaimniecības tehnikumā, satikās un saprata, ka mūžu grib vadīt kopā, arī Madars un viņa kundze Agnese, kas dzimusi un augusi Rīgā. Bet saistībā ar biškopību var piebilst, ka vectēvam Reinholdam Lasmanim bija vairāk nekā četrdesmit bišu saimju.
Var saprast no bišu sanoņas
Pašam Madaram neviļus sanāca, ka tieši par šo nozari 2003. gadā LLU viņš aizstāvēja bakalaura grādu, bet 2005. gadā Latvijas Universitātē – maģistra grādu. Viņa darba zinātniskais vadītājs pirmajā reizē bija agrākais Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs, nesenais Zaļo un zemnieku savienības Rīgas mēra amata kandidāts Armands Krauze, bet otrajā reizē – habilitētais zinātņu doktors aizrautīgais kukaiņu un arī debess ķermeņu pētnieks Artūrs Priedīte, kas nu jau aizsaulē. Madars maģistra darbu rakstījis par tādu īpašu tematu kā bišu radītā skaņa, kas pasaulē tiek pētīta visai plaši. “Ģenerējot attiecīgu skaņu, biti var iemācīt nosēsties tieši tur, kur cilvēkam ir vajadzīgs. Ārzemēs ar šiem pētījumiem bija apmāti arī militāristi. Taču skaņu bites izmanto ikdienas dzīvē. Tādā veidā tās cita citai nodod informāciju, kur atrodas ziedi, kad jāspieto. Pieredzējis biškopis, klausoties pie stropa, saprot daudz,” stāsta Madars. Viņš iesmej, ka viņa zinātniskajiem pētījumiem maz kas varēja oponēt un doktora grādu pat nebūtu iespējams aizstāvēt, jo attiecīga līmeņa zinātnieku Latvijā nav. LLU gan ir vienmēr turējusi rūpi par biškopību. Nav nejaušība, ka 1994. gadā dibinātās Latvijas Biškopības biedrības, kas apvieno 3200 biedru, birojs atrodas Jelgavā pie Valdekas pils, kas savukārt ir netālu no Agrobiotehnoloģiju institūta mācību un pētījumu bāzes Strazdu ielā.
Runājot par bitēm un bitenieka cilvēciskajām īpašībām, kādas lieti noder arī politiķiem, Madars Lasmanis uzsver, ka cilvēkam pie stropa ir jāiet ar iekšēju mieru: “Kad tu no stropa ņem medu vai dari ko citu un bites sāk tev kost, zini, ka nav variantu. Labi, tu vari iesviest medus rāmi krūmos un skriet uz upi, bet tev būs jānāk atpakaļ un jāsamierinās ar to, ka kož, un jāpadara darbs līdz galam.” Madara māte gan piebilst, ka mūsdienās bites nav tik dusmīgas kā viņas bērnībā. Pēdējā laikā uz Svēti neviens no Upīšu bitēm nav mucis.
Latvieši svešus stropus nepērk
Stāstot par “Ziedkalnes stropu” ražotni, kas atrodas agrākajā kartupeļu angārā, Madars Lasmanis uzsver, ka lielā mērā var pateikties Kārļa Ulmaņa nostādnei, ka Latvijā ir jābūt savam īpašam stropu standartam. Proti, visiem biteniekiem jālieto Latvijas stāvstrops. Šī tradīcija iesakņojusies tik pamatīgi, ka cita veida stropus Latvijā neizmanto. Savi nacionālie ir arī krieviem, vāciešiem, vecajā Lielbritānijas impērijā un citviet pasaulē. Vismaz pagaidām ārzemēs ražoti stropi pie mums nav pieprasīti. 60. gados Latvijā ieviesās bitenieka Auzukalna konstruētais strops, kas ir nedaudz mazāks, “kvadrātīgāks”, bez izbīdījumiem un tādējādi ērtāk pārvadājams, kas ir svarīgi profesionālajā biškopībā, kur bišu saimes periodiski ved uz ganībām. Arī šāda tipa bišu mājas ir “Ziedkalnes stropu” piedāvātajā klāstā. Mēnesī uzņēmums “Ziedkalnes stropi”, kurā strādā četri darbinieki (visi ir no Lasmaņu dzimtas), saražo 100–120 stropu. Produkcijas noietā ir zināms cikliskums, kas saistīts ar ES atbalsta fondu maksājumiem un arī pašu medus ražošanu. “No oktobra līdz nākamā gada maijam mums jāspēj saražot 700 stropu,” stāsta Madars. Bet cik ilgi kalpo Upītēs saražotais strops? Uzņēmējs bišu māju salīdzina ar jebkuru citu koka būvi: “Ja saimnieks par to rūpējas, tad kalpo ilgi. Ir redzēti stropi, kas saglabājušies vēl no Ulmaņa laikiem, bet gadās arī tādi, kas mitrā vietā sapūdēti divos trīs gados.”
“Stropu ražošanā ir svarīgi, lai meistaram būtu ne tikai galdnieka prasmes, bet arī pieredze biškopībā. Šajā lietā ir visādi knifiņi, ko parasts amatnieks var nepamanīt. Nereti klients, kas atbraucis pirkt stropu, grib redzēt, kā tas darbojas dravā. Tad vedam viņu pie Upīšu bitēm,” piebilst Madars.
Uzņēmumi piepilda skolu un kultūras namu
Kaut arī šajā Jelgavas novada domē Madars Lasmanis netika ievēlēts, viņš neizslēdz, ka politikā atgriezīsies, un turpina domāt, kā novadam vajadzētu attīstīties. “Vajadzētu būt tā, ka katros četros gados Jelgavas novads nevis tūkstoš cilvēku zaudē, bet gan tūkstotis nāk klāt,” saka Madars Lasmanis. Viņaprāt, novada pašvaldība var darīt vairāk uzņēmējdarbības veicināšanā. “Kāpēc Jelgavā, Valmierā, Ventspilī rodas jauni uzņēmumi? Tas investors ir jāatved, jāpārliecina, kaut kas jāapsola. Esmu strādājis Ekonomikas ministrijā un redzējis, kā rīkojas citi. Vienkāršākais veids – jāuztaisa mapīte angļu valodā par Jelgavas novada iespējām un jāved visur, kur brauc Latvijas valdība. Caunes kungam esmu teicis: “Premjers un Valsts prezidents ir no jūsu partijas. To vajag izmantot!” Mēs par Eiropas naudu esam sataisījuši visas skolas, sporta zāles, bet, ja nebūs ražošanas, tās paliks tukšākas,” iekaist Madars. Bet vai pats, agrāk būdams Jelgavas novada domes deputāts, ir pierunājis novadā uzsākt biznesu? Madars teic, ka ir mēģinājis, taču viņš nav bijis pie varas esošs cilvēks, un tas šajā ziņā ir apgrūtinoši.
Pagājušajā Jelgavas novada domes deputātu sasaukumā iedzīvotāju pretestības dēļ tiesā iestrēga biznesa projekts Kalnciemā, kur uzņēmums “Eco Lead” centās izveidot nolietoto svina akumulatoru pārstrādes rūpnīcu. Madars Lasmanis domā, ka rezultāts varēja būt labs, ja novada pašvaldība būtu palīdzējusi uzņēmējam atrast kādu citu šai rūpnīcai piemērotāku vietu. Viņaprāt, brīvas ražošanas teritorijas, kurām pienāk visas nepieciešamās komunikācijas, tostarp dabasgāze, novadā netrūkst.
Par savu ģimeni viņš teic, ka no Latvijas aizbraukt netaisās, un tāpēc pieņem šo dzīves cīņu, lai šeit varētu dzīvot pienācīgi.
Līga Lapiņa, Latvijas Biškopības biedrības biroja vadītāja un konsultante
Pirms diviem gadiem Madars Lasmanis bitenieku pasākumos sāka piedāvāt savus stropus. Tagad viņš šajā lietā iesaistījies diezgan aktīvi. Ziemā, kad biteniekiem vairāk laika, ir vadījis seminārus. Brīvprātīgie konsultanti biedrībai visā Latvijā ir ne viens vien. Arī stropi tiek būvēti vairākās vietās. Galvenais šajā ražošanā noturēt kvalitāti un spēt apmierināt pasūtījumu apjomu.
