Diskriminācija ir bieži lietots, tomēr nereti nepilnīgi izprasts termins. Sadzīvē to parasti lieto vai nu šaurā nozīmē, runājot par etnisko piederību, vai arī pārāk plašā – jebkurā gadījumā, kad persona uzskata, ka aizskartas tās tiesības.
Diskriminācija ir bieži lietots, tomēr nereti nepilnīgi izprasts termins. Sadzīvē to parasti lieto vai nu šaurā nozīmē, runājot par etnisko piederību, vai arī pārāk plašā – jebkurā gadījumā, kad persona uzskata, ka aizskartas tās tiesības. Klasiskā izpratnē diskriminācija ir atšķirīga attieksme pret personām, kas atrodas vienādos vai salīdzināmos apstākļos, pamatojoties uz rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko piederību, dzimumu, vecumu, invaliditāti vai citiem faktoriem. Diskriminācijas novēršana ir viena no interesantākajām, aptverošākajām un vienlaikus sarežģītākajām cilvēktiesību tēmām. Diskriminācijas aizliegums ietverts visu starptautisko un reģionālo cilvēktiesību aizsardzības organizāciju dokumentos. Tas kā viens no ES dibināšanas pamatprincipiem atrodams Amsterdamas līgumā (1997) un no tā izrietošajos ES normatīvajos aktos, kā arī noteikts nacionālo valstu normatīvajos aktos. Latvijā diskriminācijas aizliegumu vispārīgi nosaka Satversme, un lielākoties deklaratīvi tas ietverts vairākos likumos. Galvenais iemesls, kādēļ Latvija vēlas papildināt savus normatīvos aktus ar diskriminācijas novēršanas noteikumiem, ir ES prasība pārņemt minimālo pretdiskriminācijas standartu, kāds noteikts ES nodarbinātības un rasu direktīvā. Tomēr, to darot, būtu vērts paturēt prātā vismaz divus svarīgus aspektus. Pirmais: šīs divas direktīvas nav vienīgie ES normatīvie akti, kas satur diskriminācijas aizliegumu, savukārt ES dokumenti nav vienīgie starptautiskie tiesību akti, kuros šis aizliegums noteikts un kas ir saistoši Latvijas Republikai. Otrais: svarīgi atcerēties direktīvu pamatmērķi: veidot dalībvalstīs no diskriminācijas brīvu sabiedrību, kā arī veicināt un pieņemt vienādas attieksmes politiku sabiedrības dažādības apstākļos. Atbildīgā institūcija par rasu direktīvas ieviešanu ir Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, kas izveidoja darba grupu diskriminācijas likumdošanas izstrādei, kurā piedalījās valsts institūciju un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Kaut gan uzskata, ka nepieciešams izstrādāt jumta likumu diskriminācijas novēršanai, iekļaujot tajā arī citas Latvijai saistošas pretdiskriminācijas normas, darba grupa nolēma iet vienkāršāku ceļu: veikt grozījumus, kas noteic diskriminācijas aizliegumu, atsevišķos likumos. Kā arguments tika minēta nepieciešamība iestrādāt Rasu direktīvas normas Latvijas likumdošanā līdz iestājai ES. Šie grozījumi tika izstrādāti. Izrādījās – steiga ir tikai sākusies: Tieslietu ministrija sniedza atzinumu, ka grozījumi atsevišķos likumos nav atbalstāmi, jo publisko tiesību jomā diskriminācijas aizliegumu nosaka Satversme un starptautiskie tiesību akti, kam pievienojusies Latvija, bet privāto tiesību jomā diskriminācijas aizliegums iespējams tikai izņēmuma gadījumos. Tātad: pastāvošais tiesiskais regulējums ir pietiekams, lai uzskatītu, ka direktīvu prasības ir aptvertas. Ministrija arī norādīja, ka atbalstīs jumta likuma diskriminācijas novēršanai pieņemšanu. Protams, šāds risinājums bija nepieciešams, jo Satversmē ietvertā norma ir ļoti vispārīga. To gan var izmantot par pamatu interpretācijai, taču nekādā gadījumā nevar uzskatīt par pietiekamu tiesisko regulējumu. Pašreizējā situācija ir tāda: sagatavots Diskriminācijas novēršanas likuma projekts, kas ļoti šauri pārņem rasu un nodarbinātības direktīvu noteikumus. Kaut gan likumam ir skanīgs nosaukums, ignorēti citi Latvijai saistošie starptautiskie dokumenti un plašais vispārīgais diskriminācijas aizliegums Satversmē. Argumentācija ir tāda, ka plašāka Diskriminācijas novēršanas likuma pieņemšana izraisītu lietu plūdus Satversmes tiesā, turklāt, lai izpildītu saistības pret ES, Diskriminācijas novēršanas likums jāpieņem nekavējoties. Šādā situācijā dēvēt likumu par Diskriminācijas novēršanas likumu ir bezjēdzīgi, un Latvija var gatavoties uz lietām Eiropas Tiesā Luksemburgā. Politiskā griba un izpratne attiecībā uz Diskriminācijas novēršanas likuma pieņemšanu pašlaik ir pārāk vāja, lai lolotu lielas cerības, ka, tālāk spriežot par likuma izstrādi un pieņemšanu, tiks realizēts pamatmērķis, kāpēc tas vispār tiek darīts.
Saīsināti no www.politika.lv
