Ļutoslavsku dzimta ir bagāta personībām, kas devušas lielu ieguldījumu poļu zinātnē, mākslā un politikā.
Ļutoslavsku dzimta ir bagāta personībām, kas devušas lielu ieguldījumu poļu zinātnē, mākslā un politikā. Šajā – mūziķa Vitolda Ļutoslavska – gadā viņa mūzika skanēja arī Rīgā. Savukārt decembrī Jelgavā notikušajā konferencē par poļu vēsturi mūsu pilsētā īpaša uzmanība bija pievērsta “Academia Petrina” audzēknim Vincentam Ļutoslavskim –, kā norādīja referents no Krakovas Jagelonu Universitātes profesors Jans Skočiņskis, – pazīstamākajam poļu filosofam Eiropā 19. gadsimta beigās. Dienu pirms
17. aprīļa – domātāja atceres dienas – piedāvājam īsu ieskatu viņa dzīves un darbu pētnieka profesora J.Skočiņska priekšlasījumā.
Vincents Ļutoslavskis dzimis 1863. gada 6. jūnijā Varšavā. Dzimtajās mājās Drozdovā netālu no Lomžas viņš saņēma labu audzināšanu un izglītību. Zēnu mācīja skolotāji no Šveices un Vācijas, vēlāk no 1877. līdz 1881. gadam viņu sūtīja mācīties uz Klasisko ģimnāziju Jelgavā. Pēc daudziem gadiem V.Ļutoslavskis atcerējās: “Vidusskola man ir devusi ļoti daudz (..). Laikā pēc Polijas sadalīšanas tas bija īpašs gadījums, kad varēju savus skolotājus cienīt, – par spīti tam, ka viņi bija vācieši. Iepazinu arī poļu dzejniekus un domāju par dzīvi.” V.Ļutoslavskis vairākkārt akcentēja, ka nevienā skolā visā Krievijas impērijā nebija tādas gaisotnes kā Jelgavas ģimnāzijā.
Pēc vidusskolas beigšanas viņš sāka ķīmijas studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, pēc tam Tērbatas universitātē, kur piedalījās poļu studentu intelektuālajā dzīvē. Pārāk intensīvu studiju dēļ V.Ļutoslavskis saslima ar neirastēniju, taču pēc ārstēšanās Austrijā 1884. gadā studijas pabeidza.
Sākums
Studiju pēdējā gadā skolotāja Gustava Teihmillera ietekmē viņš pievērsās filosofijai un ar darbu par Montēņa pedagoģiskajiem uzskatiem ieguva zinātņu kandidāta grādu. Par filosofijas maģistru viņš kļuva, aizstāvot darbu par Platona, Aristoteļa un Makiavelli politiskajām doktrīnām.
No 1887. līdz 1889. gadam V.Ļutoslavskis strādāja Rumjanceva muzejā Maskavā: atrada, apstrādāja un izdeva renesanses laikmeta domātāja Džordano Bruno manuskriptu. Pēc tam pieņēma profesūru Kazaņā, kur trīs gadus mācīja psiholoģiju, loģiku un filosofiju; ceļoja uz Rietumiem, Francijā iepazinās ar intuitīvistu Anrī Bergsonu, ASV – ar pragmatisma pamatlicēju Viljamu Džeimsu, par kuru vēlāk rakstīja: “Viņam bija jākļūst par vienu no maniem tuvākajiem draugiem.”
1898. gadā V.Ļutoslavskis pabeidza svarīgu darbu par Platona loģiku, ar ko kļuva pasaulslavens. Izstudējis Platona dialogus, viņš sastādīja filosofa rakstu hronoloģiju, ietverot to sava darbā “The Origin and Growth of Platon’s Logic” (Platona loģikas izcelsme un izaugsme). V.Ļutoslavska izmantotā metode tika nosaukta par stilometriju. Agrāk to mēģināja ieviest skotu valodnieks Luiss Kempbels, bet viņa centieni netika pamanīti. Tikai pateicoties V.Ļutoslavskim, pēc trīsdesmit gadiem pasaule atkal atcerējās šo metodi, bet viņš pats negaidīti kļuva par “angļu rakstnieku”.
V.Ļutoslavska doktora darbu “Ueber die Grundvoraussetzen und Consequenzen der individualistischen Weltanschuung” (Par individuālistisko pasaules uzskatu pamatpriekšnoteikumiem un konsekvencēm) V.Džeimss vēlējās tulkot angliski un rakstīt komentāru, jo bija pamanījis tajā “jauna tipa filosofijas izpratnes paraugu”.
Atklāsmes
V.Ļutoslavska pievēršanos filosofijai noteica divas atklāsmes (līdzīgas tām, kādas piedzīvoja Blēzs Paskāls un Renē Dekarts), kuru efektu viņš salīdzināja ar Jaunavas Marijas parādīšanos. Pirmoreiz – laikā, kad sāka apmeklēt G.Teihmillera lekcijas un intensīvi studēt Platona darbus. V.Ļutoslavskis pievērsās spirituāliskai metafizikai, gribas filosofijai un personīgajos pārdzīvojumos balstītai zinību koncepcijai. V.Ļutoslavskis dvēseli saprot kā Leibnica monādi, kurai piedēvē vēl arī tieksmi uz pilnību.
Otru mistisko atklāsmi filosofs piedzīvoja 1900. gadā Krakovā grēksūdzē un svētās komūnijas pieņemšanā. Vēlāk viņš to atcerējās šādi: “Tā bija sajūta, kas caurstrāvoja manu dvēseli un ķermeni, izraisot manī spēcīgu vēlmi vienoties ar baznīcu, būt tai piederīgam.(..) Mani pārņēma vēlme iepazīt baznīcas dogmas un savienot tās ar galējo individuālismu, kas bija manas personīgās domas rezultāts.” V.Ļutoslavskis pārskatīja savu kritisko attieksmi pret misticismu un baznīcas dogmām, kas agrāk, viņaprāt, ierobežoja cilvēka brīvo gribu. Ticības patiesības viņš sāka vērtēt augstāk par zinātnes patiesībām. Otrā atklāsme iezīmēja V.Ļutoslavska pavērsienu uz tautas filosofiju, saskaņā ar kuru piederība tautai ļauj indivīdam pilnībā īstenot radošo spēku. Nacionālā apziņa cilvēkā pārvar haotisku individuālismu, kas neļauj izjust atbildību par citiem – tātad neļauj pilnībā īstenot savu gribu.
Vieta vēsturē
19. gadsimta deviņdesmitajos gados Lielbritānijā, Francijā un citās valstīs V.Ļutoslavski uzskatīja par reprezentatīvāko poļu filosofiskās domas pārstāvi, kaut gan poļu domātāji, kritiķi, mākslinieki un politiķi savu tautieti uzņēma pārsvarā kritiski. Par viņa filosofijas koncepciju diskutēja izcili rietumu domātāji. A.Bergsons rakstīja: “Filosofs un vienlaikus filosofijas vēsturnieks oriģināli risināja nozīmīgas problēmas, kā tas redzams viņa darbā par Platonu. Ar savu morālo un metafizisko domāšanu, ar savu darbību mūsdienu pasaulē viņš pietuvojās tiem, kas domā par cilvēces gara spēka atjaunošanu. Viņš ir ziedojis sevi šim uzdevumam un patiesi realizē Platona maksimu par pievēršanos darbam ar atvērtu dvēseli.”
Līdzīgā garā par V.Ļutoslavski izteicies viņa amerikāņu draugs un pragmatisma radītājs V.Džeimss: “Viņš bija spirituālists vārda visdziļākajā nozīmē, jo uzskatīja, ka individuālas dvēseles tie ir galīgie fakti, kurus vairs nevar sadalīt vienkāršākos elementos. Tos viņš nosauca par “substancēm”. Tomēr ceru, ka angļu lasītāju aizspriedumi pret šo sholastisko terminu netraucēs mums izprast jēgu, proti, ka katrs no mums savā iekšējā individualitātē vienmēr ir receptīva un vienlaikus aktīva visuma daļiņa. Visums ir liela, pilnīga šādu individuālo dvēseļu hierarhija.”
Līdzīgās domās par V.Ļutoslavski un viņa klāstītajām filosofijas vērtībām bija ļoti daudzi, un pozitīvo atsauksmju bija daudz vairāk nekā ironisku un izsmejošu kritisku piezīmju, kas pārsvarā bija izteiktas par viņa darbību ārpus filosofijas, nevis par idejām kā tādām.
Apkopojot V.Ļutoslavska darbus, problemātiku, kurai viņš pievērsās, idejas, kurām dzīvoja, var secināt, ka šis oriģinālais poļu domātājs vienmēr ir bijis opozīcijā: sākumā pret dominējošiem domāšanas virzieniem – materiālismu, pozitīvismu, scientismu, pesimismu, filosofisko minimālismu u. tml. nostājām, kuras traktēja ne tikai kā ierobežojumu savai filosofijai, bet arī filosofiskajām nodarbēm kā tādām. Tas arī ir avots, no kura nāk viņa iniciatīvas un aktivitātes ārpus filosofijas, bet gala rezultātā tās visas arī saistītas ar filosofiju.
V.Ļutoslavska mantojuma klāsts ir tik daudzveidīgs, ka koncentrēšanās uz izvēlētajiem tematiem vienmēr var tikt uzskatīta par sava veida arbitrālu pieeju pētītajam priekšmetam. Uzreiz uzradīsies arī komentētāji, kas pievērsīs uzmanību citiem viņa darbu aspektiem. Tomēr V.Ļutoslavska biogrāfijā ir kaut kas tāds, uz ko viņa daiļrades pētnieki bieži vien skatās ar piemiegtu aci, it kā garāmejot, visbiežāk to pat nekomentējot. Šis “kaut kas” ir divi prāta apgaismības, iluminācijas jeb, kā filosofs to sauca, atklāsmes akti, kas ikreiz izraisīja pavērsienu viņa dzīvē un principiālu domāšanas pārvērtēšanu.
Pirmais iluminācijas brīdis notika, viņam studējot Platona darbus, un pēc tam V.Ļutoslavskis pārgāja spirituālisma un gribas filosofijas pusē. Tad viņš atklāja cilvēka individuālo dvēseli. Pēc otrās atklāsmes viņš pievērsās kristietībai un nacionālai filosofijai. Šos notikumus V.Ļutoslavskis uzskatīja par lūzuma brīžiem kā eksistenciālā, tā arī intelektuāla ziņā. Abiem šiem momentiem bija nopietns izziņas statuss, līdzvērtīgs ilgstošam darbam, kas prasa daudz pūļu un pacietības. Tas, ka iluminācijai tika piešķirta liela loma izziņā un it īpaši laikmetā, kad dominēja tā saucamā zinātniskā domāšana, nenoliedzami bija lielas drosmes akts.
Vairāki V.Ļutoslavska darbu pētnieki pasvītro viņa domu oriģinalitāti. Pievienojoties šiem uzskatiem, gribu pievērst uzmanību tam, ka V.Ļutoslavskis visvairāk ir oriģināls ar to, ka atzīst atklāsmes nozīmi izziņā. Tādējādi poļu filosofs ierakstīja jaunu lappusi filosofiskajos uzskatos, ko sauc par iluminismu. Nav nemazāko šaubu, ka šo atklāsmju avots meklējams jaunības aizrautībā ar to, kas ir vistīrākais un skaistākais dzejā un filosofijā. Un šo jūtīgumu viņam iemācīja skolas gados Jelgavā.
