Apveltīti ar pārdabiskām spējām, viņi atkal cīnās. Katru darba dienu noteiktā laikā – kad mazie skolnieciņi, satupuši pie lipīgajiem tālrāžiem, palēnām mostas un taujā pēc savām brokastu pārslām. Labrīt, bērni, un welcome in reality*! Jaunās paaudzes Nekurzeme čum un mudž no radībām, kas rafinētībā krietni pārsit mūsu bērnības, nu jau jāsaka, naivās raganas un pūķus. Turklāt šos brīžam vārdā nenosaucamos briesmīgā paskata tēlus ar izkropļotiem ģīmjiem un trulu acu skatu vairs neuzveikt ar muļķīša gudrību vai bārenītes pazemību. Tiem vajag tiešu kontaktu un līdzvērtīgu spēku, kas izpaužas spērienos, sitienos, metienos un triecienos, ko atvairīt nespēj ne Lāčplēsis, ne diženais Ivans tēva dēls. Tāpēc pretī stājas transformeri – meitenes, zēni vai pat fejas, kas, fanfarām skanot, pārtop pārdabiskos supervaroņos un, jau krietni dramatiskākas mūzikas pavadīti, bliež pretī. Šī cīņa parasti ir skarba. Līdzīgi kā Holivudas grāvējos, kur galvenais labais izmisīgi sitas ar galveno slikto, kurš krīt tikai pašā pēdējā brīdī. Vienīgais mierinājums mums, ka mūsdienu pasakās vismaz iznākums palicis kā vecos laikos – labais uzvar. Bet jau par pavisam citu cenu.Tomēr, vērojot supervaroņu kautiņu, atkal un atkal gribu jautāt – kur stāstā morāle? Vai jau no bērna kājas pieradināt pie radikālām un primitīvām konflikta risināšanas metodēm vai spriedzes, savlaicīgi ieprogrammējot, ka tā neizbēgami kļūs par uzticamāko dzīves partneri? Katrā ziņā ir skaidrs, ka mums netikt pie gaismas lodēm un spējām šķelt ūdeni, lai glābtu pasauli. Bet varbūt mūsu bērni to spēs? Pamatīgākajos krīzes brīžos koncentrēsies, sakopos visas iekšējās rezerves un lietu atrisinās? Noticēs, ka pilnīgi viss dzīvē iespējams, tikai līdz asinīm jācīnās par to!Tādēļ 21. gadsimta pasaku zilajā TV ekrānā tik vieglu roku ārā neslēdzu un nešausminos, ka mūsdienu Nekurzeme sludina vien klaju agresiju. Tas ir savdabīgs pasūtījums jaunajai paaudzei, kuru diemžēl esam radījuši mēs paši ar savu nevērīgo dzīves stilu, noskausto glāstu, smaidu un sarunas minūti. Tomēr, iespējams, viss vēl nav zudis, tāpēc tā vietā, lai nobrēktos, ka riebīgā multene jāpārslēdz, biežāk samīļosim atvasītes. Tik vien! * Aicināti realitātē!
