Jelgavnieks Aigars Ieviņš īsi pirms vasaras saulgriežiem devās Eiropas tūrē apskatīt skaistākās vietas, baudīt citu valstu viesmīlību un ieelpot svaigo kalnu gaisu.
«Vecvecāki vēlējās izmest līkumu pa Eiropu. Sākotnējie plāni bija doties uz ziemeļvalsti Norvēģiju, taču vēlāk nospriedām, ka jātēmē zemāk, turklāt kalnus pa ceļam varēsim apskatīt arī Šveicē, Austrijā un Itālijā. Galamērķis bija Venēcija, plānojām pabūt arī Vidusjūras pludmalē un apskatīt Reinas ūdenskritumu. Mani uzaicināja pievienoties, jo esmu autovadītājs, kas pārzina svešvalodas. Atlika vien noīrēt deviņvietīgu busiņu, lai ar draudzeni, mammu, vecvecākiem un diviem suņiem varētu doties ceļā,» stāsta Aigars. Savu kaķi viņš uzticēja draudzenes Ilzes mammai, bet vecvecāku suņus ņēma līdzi, jo bija žēl atstāt pie svešiem cilvēkiem.Aigars stāsta, ka pirmās dienas plāns bija šķērsot Polijas teritoriju, nenakšņojot tur, tāpēc naktsmītne rezervēta Čehijas pilsētiņā Brno, turklāt tas bija ceļš mājup arī «Erasmus» studentam Petram, kas Jelgavā mācījās divus semestrus. Polijā tolaik notika pasaules čempionāts futbolā, tāpēc nebija reāli atrast naktsmītni par pieņemamām cenām. Brno atgādina Tallinas vecpilsētu – ainaviska pilsētvide, kur kalniņi mijas ar lejām.Tālāk sekoja Prāga – ar Kārļa tiltu, skulptūrām, prezidenta rezidences ēku un labi saglabājušos vēsturisko centru. Karte, internets un viesnīcas personāls maršruta plānošanaiCeļš uz Minheni veda caur Koneprusi stalaktīta alām. Alu sistēma ir garāka par diviem kilometriem, taču apmeklētājiem ar takām, pakāpieniem un apgaismojumu atvērti tikai 620 metri. Liels izbīlis tūristus pārņēma brīdī, kad gids izslēdza gaismu, – ļaudis pat sāka krist panikā. Minhenē ceļotājiem bija ieplānota nakšņošana, bet vēl pirms tās, ar īrētiem divriteņiem izbraukājuši pilsētas centru, viņi pabija arī parkā, kur brīvdabā skatījās futbola spēli.Nākamais rīts aizveda uz Šveici, Reinas ūdenskritumu, kas bija viens no galvenajiem apskates objektiem brauciena laikā. «Nevarēja atraut acis no ūdens varenuma un tvaiku mākoņa virs ūdenskrituma,» iespaidos dalās Aigars. Šveici un Cīrihi viņš atcerēsies ilgi, ne vien tāpēc, ka tur suņiem neļāva nakšņot viesnīcā un viss bija ļoti dārgs, bet arī tādēļ, ka tieši tur sākās lielākie plānošanas darbi. «Sapratām, ka mums nav ideju, ko Šveicē labāk apskatīt, tāpēc ņēmu talkā karti, internetu un viesnīcas personālu, lai saplānotu nākamās dienas maršrutu. Izvēlējāmies apmeklēt Lucernu un izbaudīt Pilatus kalna virsotni. Lucerna ir maza pilsētiņa ar ezeru, kurā ir tīrs un dzidrs ūdens, bet krastā vietu atradis kapelas tilts un ūdenstornis. Pilsētiņa atrodas Pilatus kalna pakājē, un tā virsotni un gleznainos skatus izbaudījām arī mēs,» stāsta Aigars. Kalna virsotne ir 2118 metru virs jūras līmeņa, tāpēc tikai izturīgākie mērojot ceļu augšup kājām. Par 70 frankiem, kas ir aptuveni 35 lati, kalna galā nogādā trosu vagoniņš vai funikulieris. Ceļojuma laikā iznāca šķērsot arī Gotharda tuneli, kas ir trešais garākais pasaulē.Bānim tikai bāņa nosaukumsInteresanti, ka Šveice ir multilingvāla valsts, un tur ir četras oficiālās valodas, bet ļaudis runā tādā dialektā, ar kādu kaimiņzemi robežojas valsts teritorija. Piemēram, Šveices Lugāno vairāk atgādināja Itālijas pilsētu – ceļa zīmes, ziņas un vietējie plašsaziņas līdzekļi ir itāļu valodā. Interesanti, ka uz šo pilsētu savulaik emigrēja Rainis un Aspazija; tā atrodas Lugāno ezera krastā.Iebraucot Itālijā, bija skaidrs, ka Milānā ar auto nav ko darīt – satiksme intensīva, autostāvvietas dārgas, tāpēc par nākamo mērķi ceļotāji izraudzījās Moncu. Nelielu pilsētu ar lielu zaļo zonu – parku, kurā atrodas F1 sacīkšu trase, ko ieraudzīt neizdevās, taču sadzirdēt varēja gan. Aigars spriež, ka braukšanas kultūra Itālijā nav izkopta: «Itālijas ātrgaitas šošejās var attīstīt ātrumu līdz 130 kilometriem stundā, taču to nav iespējams izdarīt, jo ik pēc 500 metriem ir strauji līkumi. Itālijā ir kalnains reljefs, turklāt iedzīvotāju braukšana ir ekstrēma. Lielākā daļa ir maksas ceļi, kur par katriem desmit kilometriem jāmaksā eiro, turpretī Šveicē varēja par 20 eiro iegādāties uzlīmi, kas derīga braukšanai maksas šosejās līdz gada beigām. Itālijā ir nesamērīgi augstas degvielas cenas.»Maksas pludmales un viltoti «Rolex» pulksteņiNo Moncas ceļotāji izraudzījās ātrāko ceļu uz Vidusjūras piekrasti, tas veda caur Turīnu. Neko vairāk par garšīgu picu un faktu, ka tur reiz notika ziemas olimpiskās spēles, neizdevās atklāt. Taču Savonā, Vidusjūras pludmalē, pirmo reizi varēja redzēt, ar ko atšķiras bezmaksas pludmale no maksas. Simboliska sētiņa atdala glītu peldvietu ar saulessargiem, ģērbtuvēm un sauļošanās krēsliem. Pilsētā aug apelsīnkoki, taču tā ir nekopta, tikai pludmale ir sakārtota.«Ceļš uz Venēciju ved caur Pizu, kur apskates vērts ir Pizas katedrāles kvartāls ar šķībo zvanu torni. Atmiņā visvairāk palika it kā oriģinālo (smejas) «Rolex» pulksteņu tirgoņi, kas ielās bija ik uz soļa. Tur pulcējas visi pilsētas iedzīvotāji un tūristi, atlikusī pilsētas daļa liekas izmirusi, jo cilvēku ir ļoti maz,» pārsteigta ir Ilze. Venēcija sastāv no 22 salām, tās savieno kanālu sistēma. Tur nav vietas automašīnām, pamatā ir ūdens transports vai gājēju celiņi. Interesanti, ka ir ūdens «takši», autobusi, ūdens policija, arī pieturas pie nozīmīgākajiem apskates objektiem un sabiedriskajām ēkām. Ēku pirmajā stāvā neviens nedzīvo, tās izmanto kā noliktavas, jo, mainoties ūdens līmenim, tās mēdz applūst. Centrālajā kanālā ir visintensīvākā satiksme. Tā ir tipiska tūristu pilsēta, kur ik uz soļa atrodas kafejnīcas, viesnīcas un suvenīru bodes, kur pārdod Venēcijas karnevāliem raksturīgākās maskas. Pasi prasa uzrādīt tikai latvieši«Atpakaļceļā nolēmām ielūkoties arī Austrijas dabā, iebraucot Zalcburgā un Vīnē. Līdz ar Austrijas robežu atgriezāmies civilizācijā. Aplūkojām Krimlas ūdenskritumu, kas sastāv no vairākām kaskādēm un ir augstākais Eiropā, kā arī Lihtenšteinas aizu. Zalcburgā, pastaigājoties pa vecpilsētu, sastapām tradicionālā 100 kilometru maratona skrējējus. Maratons sākās piecos no rīta, pirmie finišēja pēc astoņām stundām. Tur ar austriešu alu arī sagaidījām vasaras saulgriežus,» iespaidos dalās Ilze.«Vēlreiz šķērsojot Čehijas, Polijas un Lietuvas teritoriju, nonācām mājās. Zīmīgi, ka pases pajautāja tikai atpakaļceļā uz Lietuvas – Latvijas robežas,» smaida A.Ieviņš.
