Es viņus nepazinu. Zināju tikai to, ko runāja sabiedrība. Intervējot Blūmaņu ģimeni, pāris reižu tikāmies, taču ar to nepietiek, lai teiktu – viņi ir labi vai slikti. Vārdu vietā runā darbi. Aizejiet uz Driksas ielu un paklausieties!
Es viņus nepazinu. Zināju tikai to, ko runāja sabiedrība. Intervējot Blūmaņu ģimeni, pāris reižu tikāmies, taču ar to nepietiek, lai teiktu – viņi ir labi vai slikti. Vārdu vietā runā darbi. Aizejiet uz Driksas ielu un paklausieties!
Kad pirmo reizi piezvanīju Rihardam un izteicu savu ideju par rakstu, viņš neteica nē, taču, iespējams, sāka šķirstīt dienas plānu, mēģinot starp darbu un darbu izbrīvēt brītiņu man. Tas neizdevās uzreiz. Pēc dienas iezvanījās telefons. «Mēs varam tūlīt, bet jūs?» jautāja Rihards. Nebija plānots, bet reizēm spontāni izdarīta darba rezultāti ir daudz labāki nekā paredzētā. Gaidīju visu ģimeni, taču… «Kādam arī jāstrādā,» uz jautājumu «Kur mamma?» atbildēja viņi. Tā par vērtībām, likteni un dzīvi sarunājos ar uzņēmuma «Vigo» vadītāju Rihardu Blūmani un viņa bērniem: dēlu Kasparu un meitu Sandru.
Mēs – septiņi, bet strādājam par desmit
Pavisam kopā viņi ir septiņi, kas cits citu atbalsta, dalās padomiem un, manuprāt, nemaldīšos, ja teikšu, ka mīl… To varēja just.
Mamma Silvija ģimenē ir skaistuma kopēja. «Kā brīvāks brīdis, vienmēr lūdz, lai viņu aizved uz puķu veikalu,» stāsta Kaspars. Par mammas lielo mīlestību uz ziediem varēju pārliecināties arī pati. Ieejot mājas pagalmā, acīm pavērās piemīlīgs skats, kura centrā visā savā krāšņumā ziedēja koši petūniju ceri.
Meitas vīrs Gundars un Kaspara draudzene Iveta ir palīgi it visā, bet kā tāds septītais rūķītis Blūmaņu ģimenē ir Sandras un Gundara meitiņa Agnese. Lūk, visa lielā saime, kas, apvienojot prātus un spēkus, vada ģimenes uzņēmumu. Kā paši smejoties teic – trīs kadrā, trīs aiz tā (viens vēl lutināms). Rihards ir firmas dibinātājs, Sandras pārziņā ir veikals, bet Kaspars uzrauga restorānu – kafejnīcu.
Ģimenes galva ir dzimis Lietuvā, bet mamma nāk no Daugavpils. Ligzdiņa tika savīta Jelgavā, kur piedzima divas atvasītes.
Kad jautāju, ko viņi domā par to, ka uzņēmumā strādā ģimenes locekļi, vai ir vieglāk, saņēmu pārliecinošu: labāk nevar būt! «Cits citu ļoti labi pazīstam un varam paļauties, esam droši, ka viss tiks izdarīts pēc labākās gribas,» teic tētis. Ja darbā rodas problēmas, palīdzību nekad neatsaka. «Firmās, kur kompanjoni ir tikai paziņas vai draugi, attiecības veidojas savādāk. Reizēm cits uz citu skatās un nevar izlemt, ko kurš darīs, – ka tik es nestrādāju vairāk kā partneris! Mums tā nav, strādājam, stundas neskaitīdami, ar galvu darbos iekšā, jo tas, ko darām, ir mūsu,» stāsta Rihards. Sandra, runādama par ģimenes uzņēmumiem, atzina, ka viss atkarīgs no vērtībām, pēc kurām vadās cilvēki, kas kopā strādā. «Mēs cits citu atbalstām, priecājamies par katra veiksmi, mēģinām palīdzēt, ja misējas,» teic viņa. Šīs īpašības nākušas mantojumā no vecvecākiem, kas par lielāko vērtību attiecībās uzskatīja cieņu. To ņem vērā arī Blūmaņu ģimene. «Mēs esam saimnieki, esam gudrie, un jūs darīsiet, ko teiksim.. Nē, tā nedrīkst būt. Ir jārespektē apkārtējie, jo tikai tad viņi cienīs mūs,» atzīst tētis.
Katrā laikmetā ir pastāvējusi zināma valdīšanas sistēma ģimenē. Vienā tas bijis matriarhāts, citā – patriarhāts. Blūmaņiem, pēc Sandras domām, nav nekā oriģināla: tēvs vairāk vai mazāk ir galva, bet māte – kakls, kas to groza. Viņi ir pozitīvi demokrātiski noskaņoti: visi sanāk kopā, uzklausa viedokļus un izlemj. «Tētim ir pieredze, mums zināšanas, tad pa visiem «velkam» labāko rezultātu,» teic Kaspars. Rihards stāsta, ka nekad nav mēģinājis izmantot savas priekšrocības, lai kļūtu par noteicēju.
Labs rosina labu
Tīrība, sakoptība valda tur, kur ir cilvēki, kas spēj to novērtēt. Blūmaņu ģimenei tā ir vienlīdz svarīga gan tiešajā nozīmē (lai nemētātos papīri, krāsa no mājas stūra nebūtu nolupusi, lai apkārtne būtu tīra un kārtīga), gan arī kā cilvēka iekšējās pasaules harmonija. Pa Driksas ielu iet daudz cilvēku, un pirmo priekšstatu par uzņēmumu saimniekiem, kas tur strādā, veido apkārtējā vide. «Ja puišeļi ko salauž vai nosmērē, visu paši satīrām, jo sliktu taču domās par mums,» teic Sandra.
Sakopšanā un skaistā vairošanā Blūmaņi neapstājas, katru brīdi viņiem rodas jaunas idejas, kā vidi padarīt pievilcīgāku. «Ja tās izdodas realizēt, apkārtne kļūst patīkamāka. Pagaidām Jelgavā sakārtotu vietu trūkst, sakoptība netiek uztverta kā pašsaprotama. Pat «bomzīši» nāk un pateicas par jauko vidi,» stāsta māsa. Driksas iela pirms vairākiem gadiem bija ļoti nolaista, taču uzradās cilvēki, kas aizsāka sakopšanas kultu. Ja tev ir tīra teritorija, arī kaimiņš sarosās – iestāda puķes, savāc atkritumus. Kā teic Sandra, labs rosina labu. Cilvēki sāk saprast, ka var dzīvot arī citādi: bez drazu piemētāta pagalma un pļavas zālāja vietā. «Beigu beigās pašam prieks, ka esi izdarījis, un prieks, ka tu priecē citus,» tā Sandra. Kaspars atsedz arī medaļas otru pusi: «Tas ir darbietilpīgs process, tādēļ vieglāk, ka esam vairāki. Ja es ko nepamanu, nekārtību novērš māsa un otrādi, kopā darbs veicas raitāk. Tā ir ikdienas cīņa – nemitīgi sekot līdzi, lai viss būtu kārtībā.»
Dzīves filosofija
Katram no mums ir sava dzīves filosofija. Blūmaņu ģimenei galvenais ir cilvēka iekšējā sakārtotība. «Tas ir visa sākums. Jāzina mērķis, kāpēc esi nācis šajā pasaulē un ko gribi panākt, jāapzinās sava misija un tā jāpilda. Mans pirmais mērķis bija izaudzināt labus, gudrus un sabiedrībai noderīgus bērnus. Prieks, ka tas izdevies. Viņi ir beiguši augstskolas un attaisno cerības, ka iesāktais tiks turpināts. Nākamais solis ir attiecību veidošana ar apkārtējo sabiedrību. Ir jābūt godīgam gan pret sevi, gan pārējiem. Dzīve ir nopietna lieta, to var nodzīvot labi, ja vien ir vēlēšanās. Cilvēkam, kas palaižas, pazūd vērtības un kodols iekšā sāk pūt,» stāsta Rihards, kas dzīvi pielīdzina garam maratonam, kurā nemitīgi jādodas uz priekšu. Kad būs sasniegts gals, nākamais skrējējs turpinās iesākto. Par «lielā ceļa» vadmotīvu Blūmaņi nav izvēlējušies likteni, jo uzskata, ka jebkurš cilvēks, ja vien ir vēlme, savu dzīvi var veidot pats. «Liela daļa nevarīgo saka: tāds ir mans liktenis – slimoju, man neveicas, tādēļ neko nevaru sasniegt,» saka Rihards. «Liktenis noteikti ir, taču lielākoties dzīvi veido pats cilvēks.» Kaspars kā piemēru tēta uzskatam min ārzemju miljonārus, kas cēlušies no parastiem ielas puišeļiem. «Svarīgi ir izvirzīt sev mērķi, izsapņot sapni un iet uz to. Ja es gribu braukt ar rolsroisu, daru visu, lai to panāktu. Dzīve piespēlē labvēlīgus apstākļus, un beigās, skat, man tā mašīna ir,» teic Kaspars.
Sandra domā, ka dzīvē galvenās ir vajadzības: «Tās ataino cilvēka būtību, kas nemitīgi pilnveidojas. Ja nav vajadzību un vēlmju, nav attīstības. Ja cilvēkam gribēsies ēst, viņš darīs visu, lai paēstu… Vajadzības ir dažādas, jo ir iedarbojies kāds cits faktors – ģimene, kurā viņš dzīvo, skola, kurā mācās, mīļākās nodarbības, skolotājas, draugi, paziņas… Tas viss savstarpēji ir saistīts un atstāj ietekmi uz cilvēku,» stāsta Sandra.
Blūmaņi paši teic, ka nav labākie, gudrākie, atzīstot – ir simtiem pārāku. Bet viņi ir sapratuši, ko grib un ko var panākt. «Viss sākas no mazumiņa, kas lēnām pāraug lielos darbos un arī rezultātā. Galvenais – censties vienmēr izdarīt vairāk,» teic Rihards.
Māja, iela, pilsēta – tā ir vieta, kur uzturamies, dzīvojam, audzinām bērnus. Kāda ir mūsu Jelgava? «Es to redzu skaistu,» pārliecinoši saka tētis un atgādina senu gudrību par to, ka labais dzimst no sāpēm, no ērkšķiem uz zvaigznēm. Visi mēs piedzimstam vienādi, taču – kādi kļūstam? Ir jāiziet caur ciešanām, problēmu gūzmu, lai veidotos norūdīts un labs cilvēks. «Līdzīgi ir ar mūsu pilsētu. Tā vēl top, taču es ticu, zinu – reiz tā būs paraugs citām,» teic Rihards. «Pozitīvām domām piemīt spēks. Nedrīkst visu laiku tikai nosodīt un saskatīt negatīvo, ir jāmāk uzslavēt, pasmaidīt, ja iet grūti. Sākums ir garā un pareizajās domās, vajag ticēt, un dzīve ies uz augšu!» Tā nav misija, taču prātā nāk Paulu Koelju vārdi no «Alķīmiķa»: vajag tikai gribēt, un visa pasaule slepus sadosies rokās, lai palīdzētu!
