Kā jau bija domāts, vakardienas Saeimas sēdē savus amatus saglabāja Ivars Godmanis un, vismaz pagaidām, nedemisionējušie ministri. Godīgi sakot, par šādu deputātu vairākuma balsojumu lielu šaubu nebija. Arī par Zaļo un zemnieku savienības deputātu balsīm, kaut gan viņi pēdējā laikā skaitījās tādi kā koalīcijas iekšējie opozicionāri. Jā, arī koalīcijas «mugurkauls» – Tautas partija, kas sāka «mētāt idejas» gan par Saeimas, gan valdības «pašatlaišanos». Šoreiz jāakcentē Saeimas opozīcijas partiju diezgan izlīdzinātās un pārsvarā neierasti mierīgās runas, lai neteiktu, ka tās izskatījās kā pastiepta roka, kas tiek piedāvāta četrām koalīcijas partijām.Zināmā mērā tas bija pārsteigums, jo ierasts, ka opozīcija dažbrīd kritizē vien tāpēc, ka pozīcija demonstratīvi nevēlas pirmos «ņemt pierē». Piekritīsiet, kritika, kas izteikta principa pēc, nevar būt konstruktīva. Tāpat kā vairākuma nerēķināšanās ar mazākumu. Pēdējā laikā daudz runāts par valdības koalīcijas paplašināšanu, «aiz borta» atstājot vien galēji promaskaviskās «bites». Kaut gan jāteic, ka pagrūti iedomāties, kā līdz desmit samazināto ministru krēslu skaits varētu tikt sadalīts, lai visi būtu apmierināti. Lai arī tas ir svarīgi, tomēr patlaban ir gandrīz vai otršķirīgi, jo primārais – vienoties kopīgā darbā, lai samazinātu gaidāmo nokrišanu krīzes bedrē un organizētu rāpšanos laukā no tās. Vai pozīcija būs sadzirdējusi opozīcijas daudzās labās idejas? Zināmas cerības joprojām ir. Pretējā gadījumā otrdienas zemnieku «nemieri», salīdzinot ar citiem sagaidāmajiem, būs tikai ziediņi.
