Vēl aizvien agrākās jelgavnieces Ainas Silas atmiņās dzīvo Jelgavas Valsts skolotāju institūts ar pedagogiem Jēkabu Mediņu, Kārli Baltgaili un Butevicu. Viņa vēl aizvien raksta vēstules pamatskolas draudzenei rakstniecei Indrai Gubiņai, kas dzīvo Kanādā. Viņa atceras sarunas ar māti par 20. gadu ballēm Kaigos un darbu «amerikāņu ķēķī» jeb palīdzības virtuvē, kur pēc Pirmā pasaules kara trūkumā dzīvojošie jelgavnieki saņēma pārtiku. Tieši tur Ainas mātē, «skaistajā Mīlē», ieskatījās viņas tēvs «garais Robis» jeb Roberts Drille, kurš bija cēlies no prūšiem. Aina Sila atceras arī savus skolniekus, starp kuriem ir izcilais teātra zinātnieks Viktors Hausmanis, slaveni mūziķi, kuri mācījušies Jelgavas Mūzikas vidusskolā, un arī tādi puiši, kuri sēdējuši Jelgavas cietumā. Tur Aina Sila piecpadsmit gadu mācīja latviešu valodu un literatūru. Pavisam nesen bezmiega naktī viņa atcerējās arī institūta studiju biedru ebreju puisi, kurš ļoti gribēja dzīvot un par kuru draudzene satraukti stāstījusi: «Muša, tu nezini – viņš bučoja zābakus vāciešiem, kuri bija atnākuši viņam pakaļ un aizveda uz ebreju geto!»
Atbilde pirms jautājuma beigām
Muša bija mīļvārdiņš, kurā augumā sīko, bet ļoti darbīgo meitu vispirms iesauca māte. Muša atnāca līdzi uz Jelgavas Valsts skolotāju institūta paraugpamatskolu, kur Ainu kā sīku meiteni nosēdināja pirmajā solā. Paraugpamatskolā, kas atradās tajā pašā institūta ēkā Jāņa Bisenieka ielā (tagad – Svētes), topošajiem skolotājiem notika prakses nodarbības. «Vēl jautājums nebija līdz galam pateikts, kad man jau roka gaisā. Visur gribēju ātri atbildēt un parasti arī zināju, ko prasa,» atceras Aina Sila. Praktikanti interesējušies, vai prakses stunda nebūs klasē ar mazo, zinātkāro Mušiņu, kas palīdzētu klasē uzturēt dzīvīgumu.
Ainai Silai par profesijas izvēli nekad nav bijis jāšaubās, jo kopš bērnības gribējusi būt tikai skolotāja. Viņas mājas bija Pavasara un Skolas ielas rajonā. Tur malkas šķūnītī Aina uz bluķiem sasēdināja pagalma bērnus un, izdalījusi katram lapiņu, «mācīja». Vēl pagalmā spēlēts teātris, kur tērpiem un skatuves priekškaram tika ziedots vecs palags.
Gaismas pils viesi
Pamatskolas pēdējā jeb 6. klasē Aina mācījās 1940./1941. mācību gadā, kad Latviju bija okupējis padomju karaspēks. Viņa atceras latviešu valodas skolotāju Jāni Pīlapu, ko nošāva sarkanarmieši, atkāpjoties 1941. gada vasarā. Rakstniece Indra Gubiņa par šo pirmās okupācijas gadu 1978. gadā trimdā izdotajā grāmatā «Gaismas pils viesi» rakstīja, ka institūta telpas bija pārpildītas, jo Jelgavas institūtam tika pievienots Rīgas Skolotāju institūts. Mācības pamatskolā pagarinātas par gadu, un 7. klasē bija daudz ebreju. Sestklasnieces Aina un viņas sola biedrene Indra nezināja, ka institūtā izveidojusies Artura Neparta nacionālā pretošanās grupa, kas 1941. gada jūnijā, tā sauktajā bezvaras laikā, kad vieni okupanti nomainīja otrus, Jelgavas cietumā atbrīvoja vairākus komunistu ieslodzītos un nāvei nolemtos cilvēkus. Pats Arturs Neparts vēlāk nokļuva nacistu ierīkotajās nāves nometnēs Salaspilī un Štuthofā, kur tomēr laimīgā kārtā izdzīvoja.
«Trakā no Kurzemes ķeseles»
Vācu okupācijas laikā Aina un Indra pabeidza pamatskolu un, pārvarējušas reflektantu konkursu, turpināja mācības Skolotāju institūtā. Viņa atceras simpātisko institūta biedreni no Kalnciema pagasta Maigu Tabaku, kura patika puišiem un mīklaini tika nošauta Klīves mežu ķemmēšanā trīs mēnešus pēc kara. Aina atceras, kā, tuvojoties kara beigām, vācu armijā sauca vecāko kursu puišus. 1944. gadā mācības beidzās aprīlī. Tad Aina kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, Valdgales pagastu, kur dzīvoja radi.
Kad ģimene atgriezās nopostītajā Jelgavā, tai māju vairs nebija. Sabombardēta un izdegusi bija arī institūta ēka. Bija gājuši bojā dokumenti, kas varētu apliecināt, ka Aina trīs kursus jau ir pabeigusi. Institūts bija pārveidots par pedagoģisko skolu, un tās pārzinis Arvīds Salmiņš sprieda, ka «to trako no Kurzemes ķeseles» nevar ņemt. «Un jūs būsiet tas, kurš mani nelaidīs?» drosmīgi pārzinim sacījusi Aina. Viņa par jaunu nolika iestājeksāmenus un savu panāca – turpināja skolotājas izglītību. Pēc beigšanas palika strādāt pedagoģiskajā skolā, kur latviešu valodu mācīja arī Viktoram Hausmanim.
Vēl aizvien pie grāmatām
Pedagoģiskā skola pastāvēja līdz 1957. gadam. Pēc tam Aina Sila mācīja latviešu valodu Jelgavas Mūzikas vidusskolā, piecpadsmit gadu nostrādāja arī skolā Jelgavas cietumā. «Kādus sacerējumus viņi man rakstīja!» atceras skolotāja. Gadījies, ka Rīgā tirgū kaut kur redzēts vīrs pēkšņi ar lielām atlaidēm viņai piedāvā baravikas. Skolotāja tad jautājusi: «Parole – Jelgava?» Saņēmusi apstiprinājumu, viņa saprata, ka atlaižu devējs ir no cietuma skolniekiem. «Katrs audzēknis ir tik īpatnējs un individuāls, ka viņš nav jāvērtē vien pēc spējām vai kādas pareizās nišas. Katram ir sava pasaulīte. Un mans uzdevums bija atrast vērtības arī tad, ja literatūrā galīgi nav gājis,» tāds savulaik bija skolotājas kredo.
Jelgavā Ainai Silai izveidojās ģimene, piedzima dēls Ģirts, dzimta tālāk turpinās četros mazbērnos. 70. gados viņa pārcēlās dzīvot uz Rīgu, kur strādāja Izglītības un zinātnes ministrijā un vairākās skolās – visilgāk 14. vakara (maiņu) vidusskolā. Tās vadība un audzēkņi 2004. gadā spēja pierādīt Latvijas Republikas Ordeņu kapitulam, ka skolotājai Ainai Silai jāpiešķir Triju Zvaigžņu ordenis. Bet 2006. gadā visa skola viņu sveica 80 gadu jubilejā. Savu nākamo apaļo jubileju Aina Sila sagaidīja mierīgāk mājās. Viņa vēl aizvien pārlasa latviešu rakstnieku darbus un atkal atrod kaut ko sev jaunu, kas agrāk palicis nepamanīts.
Ainas Silas sarakste ar draudzeni Indru Gubiņu sākās atmodas laikā. Kanādā viņa sarakstījusi un izdevusi 17 grāmatas, tajā skaitā astoņus romānus. Aina Sila stāsta, ka Pārlielupē ir saglabājusies nelielā mājiņa, kur dzīvoja draudzenes ģimene. 90. gadu sākumā, viesojoties Jelgavā, Indra Gubiņa turp aizgāja un atrada, ka mājā dzīvo kāda krievu ģimene. Jaunie saimnieki bijuši noraizējušies, ka māja būs jāatstāj. Taču rakstniece nepieprasīja savu īpašumu.
Komponists un mūziķis Jēkabs Mediņš bija pazīstamākais Jelgavas Valsts skolotāju institūta pedagogs, kurš tajā strādāja gan Latvijas, gan padomju, gan arī vācu laikā. Aina Sila atceras, ka viņam bijusi asa mēle. Audzēkņus viņš uzrunājis uz «tu» un, bieži vien izrādot savu neapmierinātību par sekmēm, saucis par «kurlajiem». Jelgavas Valsts skolotāju institūta himnu «Augšā, brāļi!» (Raiņa vārdi) gan ir komponējis Jēkaba Mediņa brālis Jāzeps.
