Līdz šim laukos bijis pierasts, ka bērni basām kājām zālīti samīļo, ābolu no zemes pie mutes ceļ un pēc zemenes laiski dobē sniedzas, īpaši neraizējoties par bīstamas infekcijas slimības draudiem.
Līdz šim laukos bijis pierasts, ka bērni basām kājām zālīti samīļo, ābolu no zemes pie mutes ceļ un pēc zemenes laiski dobē sniedzas, īpaši neraizējoties par bīstamas infekcijas slimības draudiem. Laukos vasarā ne vienai vien kūtiņai durvis atstātas pusvirus. Tā rukšiem vieglāk svelmi pārciest, ērtāk piecām saimnieces vistām un divām pīlēm no pēkšņa lietus patverties, bezdelīgām drošu mājvietu jumta korē vai pie griestiem ierīkot.
Pavasara tuvums un drīzā savvaļas putnu atgriešanās saasinājusi arī mūsu tautiešu interesi par putnu gripas draudiem. Tagad daudzviet ikvakara ziņu pārraide tiek skatīta, gaidot sižetu par slimības izplatības jaunumiem. Kur kārtējais gulbis atrasts? Vai inficēts? Kura būs nākamā valsts ar draudīgā un it kā nezināmā H5N1 uzliesmojumu?
Šie ir globāli jautājumi, kas vairāk skar valstis kopumā, nevis katru putnu turētāju. Jaunsvirlaukas vai Vilces lauku iedzīvotāju interesē, “vai manas pāris septiņgadīgās vistas ir jānokauj, kā veidojams nožogojums, cik bīstami dzirdināšanai izmantot ūdenstilpes, kas notiks ar sētas kaķiem?” Pilsētnieki domīgi rauc pieres, prātojot, no kurienes dzeramo ūdeni saņem Jelgava.
Aptuveni pirms nedēļas Ministru kabinets apstiprināja “Putnu gripas uzliesmojuma draudu novēršanas kārtību”. Noteikumi paredz, ka dzīvnieku īpašniekiem jānodrošina mājputnu uzturēšanās slēgtā telpā, kurā tie netiek dzirdīti no vaļējām ūdenstilpēm, kas pieejamas savvaļas putniem. Par tādām dabā uzskatāmas peļķes, dīķi, grāvji, upes, ezeri, kā arī ar ūdeni piepildīti, ārpus telpām atstāti, vaļēji spaiņi, bļodas, kannas un citi mājsaimniecībā lietojami trauki, kuros varētu nokļūt ekskrementi no pāri lidojošiem savvaļas putniem.
Vai mūsu pilsētā krāna ūdens ir no upēm? Nē, Jelgavā dzeramo ūdeni iegūst no artēzisko aku urbumiem. Speciālisti apgalvo, ka visi ūdensvadi un izveidotās ūdenstilpes – Jelgavas ūdenssaimniecības baseini – ir hermētiski noslēgti un tajos nevar iekļūt putnu radītie piesārņojumi. Arī ūdensvada nejaušu bojājumu gadījumos tajos nevajadzētu iekļūt infekcijai, jo caurulēs vienmēr esot pietiekami augsts spiediens, tādēļ tajās nevar rasties “iesūces” efekts.
Minētie noteikumi paredz, ja mājputnu turēšana slēgtā telpā nav iespējama, dzīvnieku īpašnieks (turētājs) nodrošina tiem norobežotu teritoriju, kurā novērsta savvaļas putnu un to ekskrementu iekļūšana. Šī prasība nozīmē – mājputnu īpašniekam norobežotā teritorijā spārnaiņu turēšanas vieta jāierīko tā, lai tajā nevarētu iekļūt pat vismazākie savvaļas putni un lai tā būtu pārklāta ar jumta materiālu, kas nodrošinātu lidojošo putnu izdalīto ekskrementu aizturēšanu. Loģiski, ka tīkls šajos gadījumos nederēs, tam jābūt blīvam, izturīgam, ūdensnecaurlaidīgam materiālam. Smalkacains tīkls der norobežotās vietas sānu apdarei, kas pavasara siltajās dienās nodrošinātu pietiekamu gaisa apmaiņu jeb ventilāciju.
Prasības nopietnas. Vai katrs lauku cilvēks spēs tās izpildīt? Kā ar noteikumu kontroli? Kā Pārtikas un veterinārais dienests plāno uzraudzīt un pārbaudīt, lai pat vismazākā ganāmpulka īpašnieks strikti izpildītu Ministru kabineta nosacījumus? Kas draud, ja tos neievēros? Vai šo prasību izpilde ir godaprāta jautājums?
Nav pat konkrētas informācijas par to, cik mājsaimniecību Jelgavas rajonā atrodas ūdenstilpju tuvumā, cik saimniecībās tur ūdensputnus (arī nekomerciāliem mērķiem).
Pagaidām īstas skaidrības nav arī par kompensācijām, kādas saņemtu putnu īpašnieki, ja ganāmpulku nāktos izkaut. Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze pārliecināts, ka zaudējumi jāatlīdzina, jo tikai tā var paļauties uz lauksaimnieku godaprātu, ka tie slimības uzliesmojuma gadījumā putnus tiešām nokaus. Līdz šim nav pieredzes, cik valstij izmaksātu vienas vistas, pīles vai zoss nokaušana. Atbildīgās ministrijas pārstāvji teic, ka par šo jautājumu lems tad, kad putni būs jālikvidē, turklāt kompensācijas mēneša laikā varēšot saņemt pat tāds saimnieks, kas tur kaut vai vienu vistu. Naudu šim mērķim piešķirs valsts no budžeta līdzekļiem. Varbūt lauksaimniekus varētu iedrošināt fakts, ka pērn, pēc knišļu nesaudzīgā uzbrukuma Latgales liellopiem, lai arī ne uzreiz, tomēr zaudējumi tika atlīdzināti.
